Šrī Bagavāns dzimis 1949. gada 7. martā Dienvidindijā, Natamā. Trīs gadu vecumā beidzās viņa "normālā" bērnība. Vectēva mājas iekšpagalmā trīs gadus vecajam puisēnam parādījās milzīga zelta lode, kurā turpmāko 21 gadu Bagavāns skandēja kādus īpašus vārdus. 24 gadu vecumā lode pazuda un parādījās atkal 1989. gadā jau šrī Bagavāna dēlam Krišnadžī. Tāds ir zelta lodes fenomena sākums.

1984.gadā šrī Bagavāns kopā ar sievu šrī Ammu izveidoja alternatīvu skoliņu bērniem. Pamazām skoliņa pārauga pieaugušo skolā, un 2002. gadā tika dibināta Pasaules Vienotības Universitāte, kuru ik gadu apmeklē tūkstošiem studentu (starp viņiem arī daudzas slavenības – aktieris un mūziķis Hjū Džekmens, modes dizainere Donna Karana un citi). Šrī Amma un šrī Bagavāns ir vienas apziņas (vienas dvēseles) avatāri, kuri šajā dzīvē iemiesojušies divos ķermeņos. Abu misija ir aizvest cilvēci uz pilnīgu atmodu jeb apgaismību. Visas Universitātes mācības ir vērstas tieši šajā virzienā.

Šrī Amma patlaban vairāk strādā ar indiešiem – tiekas, dod padomus, māca, svētī. Bet šrī Bagavāna uzmanība veltīta visai pārējai pasaulei. Viņš nenoliedz, ka rietumu cilvēki ir izturīgāki un spēj "izturēt" (caurlaist) spēcīgākas enerģijas. Pēc šrī Bagavāna vārdiem, indiešiem ir lielisks kontakts ar dievišķo, ticība dievišķajam, bet nav tādas izturības, tāpēc cilvēces apgaismības darbs, kas prasa jaudīgu enerģiju pielietojumu, galvenokārt jāuzņemas Rietumu pasaulei.

Lai cilvēce ieietu jaunajā Zelta laikmetā, cilvēkiem ir jābūt apgaismotiem. Apgaismību nevar iedot no ārpuses. To sasniedz katrs cilvēks individuāli. Amma un Bagavāns dara visu, lai katram cilvēkam dotu šo iespēju pēc iespējas ātrāk sasniegt apgaismību. Pēc abu sacītā – mēs varam nākt uz šo planētu un iemiesoties (dzīvot) vēl vairākas dzīves, lai saņemtu šīs mācības caur savu pieredzi. Bet mēs varam to izdarīt šeit, tagad un šajā dzīvē. Apgaismību var sasniegt caur apzināšanos. Kas īsti ir apzināšanās šrī Bagavāna izpratnē?

Avatārs šrī Bagavāns: apzināšanās nepadara par svēto, bet sniedz brīvību
Foto: Pasaules Vienotības Universitāte

Lūk, ko par to saka pats Skolotājs.

"Vienotības mācība patiesībā ir ļoti, ļoti vienkārša mācība. Ja cilvēkam šķiet, ka tā izklausās sarežģīta, tad tas nozīmē, ka viņš ir kaut ko pārpratis. Ja cilvēks domā, ka tad ir jāpieliek kādas pūles vai centieni, tad mācība atkal ir pārprasta. Sakot, ka nav jāpūlas, ar to netiek domāts, ka tā ir vienaldzība. To nevajadzētu jaukt.

Tūlīt paskaidrošu. Visu vienotības mācību izsaka viens vārds. Apzināšanās. Bieži cilvēki saka: "Zinu, ka esmu slikts, greizsirdīgs, nemīlošs, dusmīgs, vardarbīgs, cenšos pieredzēt ciešanas, un nekas nenotiek. Kad tad es mainīšos? Esmu bezpalīdzīgs."

Tādi jautājumi tiek uzdoti. Svarīgi saprast, ka prāta saturs nepavisam nav svarīgs. Tas var būt jebkas. Prātā var būt vardarbība, miermīlīgums, dusmas, naids, greizsirdība, bailes, neapmierinātība un kas tik vēl ne. Visplašākais domu, sajūtu un emociju klāsts. Tas mūs neinteresē. Jo to visu mēs necenšamies mainīt. Nepastāv centieni to visu mainīt, jo tas nav izdarāms. Un prāta saturu nav iespējams mainīt, jo viss tas ir cilvēces prāta īpašums. Un prāts ir ļoti sens, un pastāv tikai viens prāts.

Ko tad cenšamies darīt? Par kādām pārmaiņām te ir runa? No vienas puses, sakām – nekādu pārmaiņu, bet, no otras puses, tomēr runājam par kaut kādām pārmaiņām. Mēs runājam tikai un vienīgi par to, ka, lūdzu, intensīvi apziniet to, kas notiek. Viss. Neko vairāk cilvēks nevar izdarīt. Nekas vairāk cilvēkam nav jādara. Tāpēc mēs to saucam par bezpiepūles pūlēm. Vienīgie centieni ir pamazām apzināt to, kas notiek, sakot: "Labi, sāku apzināt." Tas ir viss.

Tad, kad cilvēks sāk censties apzināt, tad šķiet, ka tas ir gandrīz vai neiespējami. Tik grūti ir to sākt. Tad cilvēks izmisumā iesaucas: "Mans Dievs, tas ir nepiespējami!" Tajā brīdī sakām, ka tad labāk ir ļauties un paļauties. Te netiek runāts par verdzisku pakļaušanos. Tā ir tikai cilvēka sajūta, ka viņš neko nevar un ka nekas nenotiek. Un tajā brīdī cilvēks piesauc dievišķā svētību. Un šī svētība viņu nogādā īstajā vietā. Kur? Pirmkārt jau nekur citur, jo nav "citur", kur nokļūt. Cilvēks tikai aizvien vairāk un vairāk sāk apzināties to, kas notiek.

Mācība saka, ka pirmais solis ir arī pēdējais solis. Tas nenozīmē, ka, sperot pirmo soli, cilvēks nonāks kaut kur citur. Nepavisam ne. Iemesls tam ir sekojošs – nav, kur nonākt. Kāds ir pirmais solis? Pirmais solis ir apzināšanās. Kāds ir pēdējais solis? Apzināšanās. Un kas tad vēl ir? Ir tikai apzināšanās.

Apzināšanās ir viss un visu lietu noslēgums. Cilvēkam ir jāsaprot, ka apzināšanās viņu neaizvedīs kaut kur citur. Tā neatbrīvos no greizsirdības. Ir jāapzinās, ka apzināšanās neatbrīvos cilvēku no dusmām. Tā nepadara viņu par svēto. Nepavisam ne. Apzināšanās tikai sniedz brīvību. Cilvēks pārstāj savas dusmas bakstīt un izbeidz centienus mainīt greizsirdību, dusmas, naidu. Pašā sākumā ir apzināšanās. Vidū ir apzināšanās. Un beigās ir apzināšanās. Kad cilvēks apzinās, tad ir pilnībā atmodies. Kad cilvēks ir atmodies, tad dzīvo un vairs neeksistē.

Patlaban cilvēks atrodas sapņošanas stāvoklī. Cilvēks ir ierauts domu radītos konfliktos. Cilvēks cenšas nokļūt kaut kur citur, kaut ko mainīt. Tāda ir domas kustība. Cilvēks ir tajā iesaistīts un sagūstīts. Tāpēc arī cilvēks nedzīvo, bet eksistē. Šī situācija sāka mainīties 2012. gadā. Ar daudziem tas notika jau pirms tam. Ja vien tika pareizi saprastas mācības. Atkārtoju, cilvēks nenokļūs nekur citur. Cilvēks neko nevar izmainīt. Cilvēkam nekas nav jāmaina.

Avatārs šrī Bagavāns: apzināšanās nepadara par svēto, bet sniedz brīvību
Foto: Pasaules Vienotības Universitāte

Neko cilvēks nevar mainīt. Viss, kas tiek sagaidīts no cilvēka, ir intensīvi apzināt to, kas notiek. Tā ir skaista filma, kuru var izbaudīt. Nav labākas filmas par šo. Un nav labākas grāmatas par šo. Tikai šo grāmatu nevar sākt lasīt tikmēr, kamēr nav sākusies apzināšanās. Apzināšanās ir viss, kas ir. Būt apzināšanās stāvoklī nozīmē, ka cilvēkā ir klātbūtne. Apzināšanai padziļinoties, padziļinās arī klātbūtne. Pienāk brīdis, kad cilvēks spēcīgi apzinās, un klātbūtne ir gandrīz pilnīga. Šo klātbūtni cilvēks sauc par Dievu. Tajā brīdī cilvēks kļūst par Dievu. Cilvēks un klātbūtne ir absolūti viens. Cilvēks, apzināšanās un klātbūtne kļūst par vienu. Tad cilvēks pats redz, ka ir Dievs. Mēs tiecamies nonākt tur.

Ceru, ka no šā brīža jūs vienkārši sāksiet redzēt to, kas notiek. Nekas nav jācenšas darīt. Neko arī nevar izdarīt. Viss ir. Tāda ir patiesība. Tas ir iekšējais veselums. Tas nozīmē būt patiesam. Nav jābūt vienaldzīgam. Lūdzu, ir tikai intensīvi jāapzina. Tas ir viss, kas cilvēkam jādara. Tā ir vienotības mācība. Tā ir pamata mācība. Pārējās tikai atsaucas uz šo mācību. Pirmais solis ir tāds pats kā pēdējais. Pieredziet to. Kad cenšaties pieredzēt, tad nenotiek nekāda pieredzēšana. Kad apzināties, tad pieredzēšana notiek automātiski. Cilvēks tad pieredz realitāti tādu, kāda tā ir. Cilvēks mēdz censties, pieliekot pūles, sakot: "Tagad man jāpieredz ciešanas. Jāpieredz realitāte tāda, kāda tā ir. Tad būšu labāks cilvēks." Nav labāku vai sliktāku cilvēku!

Apzināšanās pavisam spontāni rada arī kādu rīcību, darbību. Apzinātu darbību saucam par rīcību vai darbību. Visu pārējo var saukt par darbību, kuras nozīme ir – aktivitāte. Neatmodinātais to sauktu par labu vai sliktu, pareizu vai nepareizu darbību. Atmodinātajam tā būs rīcība (bez "labs" vai "slikts"). Viņam tā būs perfekta. To nosaka un tā rodas no pilnīgas apzināšanās."

* Avatārs – cilvēks, kurš jau iepriekšējā(s) dzīvē(s) pabeidzis savu iemiesošanās ciklu un sasniedzis apgaismību. Avatārs izvēlas, kur iemiesoties un kāds būs viņa iemiesošanās mērķis, uzdevums.

** Šrī – Indijā tā uzrunā svētus cilvēkus un skolotājus.