No ķiršu koka
Sāpes pa vienai
Klusi krīt.
No klusuma skaņas
Es pamazām
Uzspridzinos.
***
Pieskaries man…
Starp tavu pukstošo sirdi
Un manu
Ir attālums gaismas gados.
Pieskaries man…
Jo katru tavas sirds pukstu
Es dzirdu
Ar dvēseli savu.
Pieskaries man…
Tavas rokas uz manām
Es gaidu.
Jel atnāc! Nepaej garām!
* *
Noglāsti manu seju
Maigi kā pieskaras vējš.
Noskūpsti manas lūpas,
Nevaicā man neko.
Tagad es negribu domāt,
Vēlos vienīgi just.
Tikai dvēseles runā,
Mulsums kad pārņēmis mūs.
Tuvums tavs mazliet vēl biedē,
Mazliet vēl nedroša es.
Kaislības burvīgais saldums…
Mirklis, ko dzīve mums sniedz.
Pieskāriens satrauc tik spēji,
Augumam nodrebēt liek.
Aizveru acis un jūtu -
Neprāts mūs debesīs nes.
***
Atveru acis…
Sniegs pārņem visu
Un dedzina.
Man paliek ēnas
No ūdens pilieniem
Uz asfalta.
Negribas ticēt
Realitātei tik skaidrai…
Acis aizveru ciet.
Kāpēc man jāredz,
Kā tu izkūsti?
Kāpēc?
***
Un kļūsti tad tu par neko.
Kāds skatās tevī un gaida:
“Vēl padzīvo, pasapņo!”
Viņš saka un viltīgi smaida.
“Ja modīsies reizi vēl šo,
Tad paliksi – es projām iešu,
Bet reizi – to pēdējo
Es nākšu – tad uzvarēšu!”
Lai kādu tu atbildi dotu,
Tu nezini, tālāk kas būs,
Kaut gadsimtu nodzīvotu,
Šīs šaubas par nu tavām kļūst.
***
Gribas uzlidot augstu,
Glāstīt galotnes kokiem
Gribas ierakties zemē
Un tikties ar zāles saknēm.
Kādas savādas vēlmes
Šonakt sapņi man atnes
Laikam atkal par stipru
Mani apskāvis Mēness…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
