Tomēr nojauta nedeva mieru Bilam. Viņš aizgāja pie Larsa un apjautājās, ko labu saka viņa otrais “es” – traks pareģis, kurš jau piecpadsmito reizi atlika savu pasaules gala pareģojumu uz vēlāku laiku. Larss (laikam gan tomēr pareģis) teica: “Tā stunda ir situsi – drīz sāks skanēt pastarās dienas bazūnes un Dievs sūtīs savus eņģeļus pie mums, lai tie darītu galu viņa neveiksmīgajam eksperimentam. Viņš ir novērojis, ka mēs vairs nevēlamies attīstīties un saceļamies pret viņa gribu, ēdot sieru, kad mums būtu pilnīgi pietiekami ar koku lapām.”
Bils pakasīja galvu, sapratis, ka rītdiena vairs nepienāks, un devās pie sava priekšnieka, un pieprasīja, lai viņam divkārtīgi palielina atalgojumu, ņemot vērā draudošo biržas krīzi kā arī tuvojošos pasaules galu. Priekšnieks sāka smieties un aizdzina viņu atpakaļ mežā.
Tur Bils sāka darīt to, ko visā savā mūžā nebija ne reizi darījis, proti, viņš sāka domāt. Krietni izdomājies viņš saprata, ko bija centies pateikt Larss. Tas bija tik elementāri: bazūnes simbolizēja līmes rūpnīcas zvanu, Dievs – līmes rūpnīcas zvanu, eņģeļi – līmes rūpnīcas zvanu, bet siers un koku lapas simbolizēja līmes rūpnīcas zvanu.
Tātad, viņš sprieda, līmes rūpnīcas zvans vada visu mūsu dzīves. Tad viņš paskatījās uz Larsu un sāka skaļi smieties – Larss bija pārvērties par pulksteni bez rādītājiem. Bils paņēma savu cirvi un nocirta Larsam roku. Tad kāju. Pēcāk galvu. Visu šo laiku viņš skaļi smējās, priecājoties, cik glīti izskatījās Larss – pulkstenis ar vienu kāju un vienu roku. Paslēpis Larsu zem zemes viņš devās mājup.
Nākamajā dienā Bils devās uz līmes rūpnīcu, nometās ceļos un sāka lūgt rūpnīcas zvanu, lai tas piedod visus viņa grēkus. Tas, dodams savu piekrišanu, iedārdējās, un Bils kļuva kurls. Tagad, kad viņš bija kļuvis kurls, viņš saprata, ka pasaules gals jau ir iestājies, jo līmes rūpnīcas zvans vairs neskanēja.
Pagāja pāris gadi. Visa pilsēta bija pārvērtusies par pulksteņiem, jo patiesi – līmes rūpnīcas zvans bija Dievs. Viņš tika radījis Zemi un visu, kas uz tā atrodas. Septītajā dienā viņš sevi pārvērta par līmes rūpnīcas zvanu un sāka atpūsties. Bet atpūšoties viņš pat nemanīja, ko dara viņa lolojums – cilvēki. Tie pa to laiku bija savairojusies un izgudrojuši nežēlīgus ieročus, lai cilvēce kļūtu aizvien mazāka. Tad līmes rūpnīcas zvans sadusmojās un pārvērta visus cilvēkus par pulksteņiem bez rādītājiem. Visus, izņemot Bilu. Bils bija sapratis to, ko neviens cits nespēja saprast - Dieva nav, ir tikai līmes rūpnīcas zvans. Āmen.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
