Mazais bezdelīdzēns pirmo reizi pacēlās spārnos… Viņš sajuta ieplūstam savā ķermenī milzīgu spēku un prieku, kas lauztin lauzās uz āru, kad bija jāsavicina spārni, lai aplūkotu tuvāko apkārtni. Putnēns sajutās tik liels un varens, kad saprata, ka spēj patstāvīgi izmest tādu pat līkumu kā to parasti mēdza darīt viņa mamma. Bezdelīdzēns izslēja krūtis, iegavilējās un palēcās augstu, augstu gaisā un… BĀC! BUMS! Saule žilbināja mazā putnēna acis un viņš nepamanīja pelēko, krunkaino tēvaini, kas rokas ielicis sānos, vējā žāvēja savus zaļos matus.

Mazais putnēns atvēra vienu actiņu, tad otru… Virs viņa spīdēja tā pati mirdzošā saule, debesis bija tikpat zilas. Un tomēr… kaut kas bija mainījies… Bezdelīdzēns spēja saklausīt tikai savas mazās sirsniņas skaļo pukstēšanu un sāpīgu vilšanos. Vēl pirms īsa brīža viņš jutās tik laimīgs un varens, bet tagad - izpostīts un sāpju sagrauzts. Mazais putnēns pacēla savu galviņu, ar mazo knābīti pabužināja pakrūti un žēlīgi iečiepstējās… lai arī debesis bija tikpat zilas, tās šķita pelēkas un smagas un saule, kas pirms brīža tā mirdzēja, šķita kā vecā stārķa apputējusī ligzda.

Dzīve ir iekārtota tā, ka laimes izjūta mijas ar vilšanos… Mēs vienā brīdī ko iegūstam un, dažkārt, jau nākamajā - zaudējam. Iegūstot mēs visu saskatām gaišos toņos, bet zaudējot, pat gaišās puses redzam pelēkas…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit