Dullais Dauka: ###

- Vai tev nav labi? – viņa vaicāja, ak, es to nevarēju izturēt, viņa bija tik valdzinoša un svaiga, es viņu gribēju, bet nespēju, jo drebēja ne vien mana dvēsele, bet arī ķermenis. Dzeltena gaisma krita uz viņas seju, viņai pār plecu spogulī es ieraudzīju sevi, jaunu, naivu zēnu un zaudēju dūšu. Kas noticis ar visu pasauli, es vaicāju sev un paņēmu smago karafi, pielēju tukšās glāzes ar dzintarbrūnu "Tullamore Dew". Tas palīdz vīrietim, bet izsit no līdzsvara zēnu.

Viņa ir viss, ko es vēlos, un pats labākais, ko jebkad esmu ieguvis. Saskandinājām un ātri izdzērām, glāzes noklaudzēja uz stikla galda un es iesmējos. Esmu laimīgs, es teicu sev, man ir viss, par ko līdz šim nevarēju ne sapņot. Esmu bagāts, skaists un vēlams. Mazie uztraukumi atkārtojās arvien retāk, arvien blāvāks tapa tēls, kurš bija raudzījies manī no spoguļa vairāk kā divdesmit gadus. To vairs neatceros, tā vietā stājies cits, spožāks un rafinētāks. Es biju paveicis to, kā veiksmei savulaik neviens neticēja. Tomēr skumjas manās acīs palika.

Viņa uzsmaidīja man kā Jēzus bērnam. Ak, tu esi skaista, neizsakāmi, un samaitāta, neizturami. Viņa glāstīja mani, lēnām, kā glāsta guļošu bērnu, bet ikviens pieskāriens dzina tirpas pār kauliem, es jutu viņu ar visu savu būtni, nekas vēl nebija noticis, bet es jau zināju, kā viņa garšo, kāda ir un ko tieši vēlas. Mēs atslīgām vēsajā ādas dīvānā, tas likās tik viegli, man likās, ka man to vajag, dīvaini, vai esmu kļuvis vecāks? Es vairs nešaubījos un mani pārsteidza viss, ko mēs darījām un kā mēs to darījām. Es noslīku viņas gaišzilajās acīs un apskāvienos.

#

- Visām draudzenēm ir vīri, visām ir bērni, bet es vēlos tikai izklaidēties, - viņa reiz atzinās, un mēs smējāmies, jo nebija vajadzības to ietērpt vārdos. Viņa nebija radīta ģimenei, bet dārgiem restorāniem, šikām automašīnām, tumšiem un kaislīgiem vakariem ekskluzīvās vietās.

Mēs sēdējām kādā vecpilsētas kafejnīcas jumta terasē, pītie krēsli un liels ķīniešu saulessargs bija mūsu patvērums no ikdienas. Reizēm uzmetu skatienu pārim pie blakus gadiņa, tumšam, spalvainam itālim ar porcelānbaltiem zobiem un karstasinīga aristokrāta temperamentu, kura gaišmatainā skaistule laiski izbaudīja šīs fineses un neatslābstošo uzmanību, ko izstaroja smaidīgais mačo.

- Neviens nav tāds kā tu, - viņa lēnām izrunāja, un es sastingu, - Kāpēc? – viņa vaicāja un raudzījās manī ar savām lielajām, dziļajām, visu redzošajām acīm. - Nezinu. Bet es zinu, ka nav arī tādas, kā tu, - es atbildēju. Mēs bijām radīti viens otram, bet man tas nebija viņai jāsaka. Mēs nekad par to nebijām runājuši, jo vārdus šķiež tikai lietām, kuras jānoskaidro. Pēcpusdienas saule apgaismoja viņas seju, kaklu un krūtis, es iekāroju viņu. Tev piemīt vārdos neizsakāmais, es nodomāju. Mēs piecēlāmies un iegājām vēsajās telpās, lai noslēptos no pasaules. Melnādainais bārmenis uzsmaidīja viņai, un pamāja ar galvu man. Mēs īrējām plašu dzīvokli no kafejnīcas saimnieka. Es palūdzu bārmenim, lai atnes mums pudeli aukstas tekilas un visu pārējo.

Mūsu dzīvoklis bija kluss, vēss un noslēgts plašums, lieliem logiem, aizkariem līdz grīdai, ar nelielu balkonu un lāčādu uz tumšās marmora grīdas dzīvojamā istabā. Viņa iegāja guļamistabā, es noskatījos viņai

pakaļ, kā viņa ļauj noslīdēt uz grīdas plānajai, gaišajai kleitai un izlaižas milzīgajā gultā kaila. Iekštelpas neatdalīja durvis, kafejnīcas saimnieka sieva savulaik no tām atteicās par labu lokveida arkām. Pieklauvējis ienāca smaidīgais bārmenis ar kantainu pudeli ledus spainī, sāls trauku, citroniem un divām glāzītēm. Es iedevu viņam banknoti, un izlikos nemanām viņa nevilšo pārsteigumu. Viņš atzinīgi uzsmaidīja man ar nēģeriem raksturīgo nekautrību un pasniedza vēstuli. Paņēmu rokā šauro aploksni ar Latvijas marku un apjuku. Es ļoti reti saņemu vēstules. Bārmenis aizgāja. - Rīt mūs apciemos Artūrs, - es teicu, apsēdies uz gultas malas, un pasniedzu viņai atplēsto aploksni. Bija tik amizanti saņemt ar drauga roku rakstītu papīru, kas ceļojis cauri teju visai Eiropai.

- Viņš varēja piezvanīt, - viņa iesmējās un nometa vēstuli nelasījusi. Bija pagājis pusgads, kopš ceļojām kopā, Artūrs dažreiz pievienojās uz pāris nedēļām, ik reiz pārsteigdams mūs ar saviem atradumiem – dažādas miesas krāsas, temperamenta un nāciju skaistulēm, kas uzticīgi sekoja ikvienam viņa solim un kurām tomēr ilgāk par mēnesi neizdevās noturēt viņa interesi un tad viņu vietā nāca citas, tikpat naivas, viltīgas un piedzīvojumus alkstošas.

- Ko viņš raksta? – viņa bez sajūsmas ievaicājās. - Ka atbrauks rīt ar īrētu "Aston Martin" un vienu pasažieri, šoreiz viņa ir no Itālijas dienvidiem, šoreiz tā esot īsta kaisle un man viņu vajagot redzēt.

#

Uzķērāties? Īstenībā esmu totāli nodzēries zāles smēķētājs. Bet cilvēkiem jau patīk, ka viņus baro ar šādām salkanām muļķībām. Visi grib braukt ar BMW un meršiem, dzert, izklaidēties, neko nedarīt un dzīvot pārticībā. Varētu domāt, ka ne uz ko vairāk neesam spējīgi. Neesam jau ar.