Penelope: Miskastes maisiņš

- Ak tā? Vispār jau miskastes maisiņu bāž miskastē…Būsi kaut ko sajaukusi…
Viktoru bija grūti samulsināt. Pat oriģinālām idejām nepiemērotā brīdī. Tā vismaz apgalvoja Žanete. Acīmredzot lateksa izstrādājums gadījies melnā krāsā un nesaritinātā formā tiešām atgādina pustukšu drazu maisu miniatūrā. Mēģināju iztēloties, kā izlietotais miskastes maisiņš ar klusu plakšķi nokrīt uz paklāja blakus gultai. Kā Viktors ierokas segās un laižas snaudā. Kā Žanete tramīgi viņu vēro un cenšas uzminēt, vai miegs pietiekami ciešs. Māju ceļot, Viktors bija ļāvis vaļu savām ambīcijām un kaprīzēm. Arī par to, ka viņa un sievas guļamistabām jābūt lielām, blakus un savstarpēji savienotām. Vispār jau ērti un praktiski…Turklāt katrai guļamistabai savukārt blakus vannasistaba. Skaisti… Proti novērtēt, meitene no komunālā dzīvokļa. Žanete prata. Vismaz pirmos laulības dzīves gadus. Kā pati apgalvoja, mīlestība esot bijusi skaista un viņas pārliecība par lielo laimestu dzīves loterejā – nesatricināma…

Nu, protams. Bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs…Arī man tā likās. Pie lielā laimesta gan netiku, toties tiku pie atziņas, ka arī ar mīlestību viss var izrādīties mazs. Diemžēl. Gan vārdu krājums, gan krāniņš, gan aldziņa. Par dzīvoklīti nerunāsim. Tur mazs bija viss, izņemot parādu par apkuri. Toties liela bija pārliecība, ka visās problēmās vainojami citi – valdība, okupanti, pederasti utt. Un vēlme gulēt uz dīvāna un blenzt televīzorā. Mana sapņu pils saira pamazām, stiepjot no tirgus maisus ar subproduktiem un lāpot bērna gluži vai skrandās saplēstās zeķubikses (jaunām naudas nebija). Žanetes tīri vai Versaļas lielumā esošais sapņu komplekss sabruka vienā brīdī. Kad Viktors kategoriski paziņoja, ka bērnu tuvākajā laikā nevēlas. Arī to, kurš jau pieteicies, ne. Strīds par ģimenes plānošanu pārauga bļaustīgā ķildā. Tā kā ilgstoši lamājas tikai tie, kam rokas amputētas, Viktors strīdam darīja galu, pāris reizes Žanetei iekraujot pa seju. Nu milzīgajā G-24 mājā valdīja klusums. Žanete aizskrēja, nomesdama zemē Viktora dotās dzimstības kontroles nodrošināšanai paredzētās banknotes. Ko pēc tam, jau atrodoties par nodokļu maksātāju naudu uzturētajā slimnīcā, gan nožēloja.

Mūsu ceļi krustojās kāpņu laukumiņā, kur dzemdētnegribētājas gāja pīpēt un lamāt vīriešus, kuru dēļ šeit nonākušas. Atspiedusi pēcpusi pret palodzi, Žanete turēja manikirētajos pirkstos lētu cigareti un truli blenza kāpņu aizvēsturiskajos pakāpienos, kurus rotāja uzraksti ‘’Karl Neverman & Co’’. Laikam taisnība, ka vīriešu pasaulē nekur tik ātri neuzzināsi līdzcilvēka dzīvesstāsta sižeta samezglojumus kā sēžot pie parašas, bet sieviešu – kā kopīgi klimstot pa abortu klīnikas gaiteņiem. Dalīta bēda ir tikai pusbēda, bet kopīgi radīts kaujas plāns – jau puse no uzvaras…

Durvis starp guļamistabām pavērās un Žanete ieslīdēja atpakaļ savā teritorijā.
- Aizmiga?
- Jā…
- Dod šurp.
- Turi.

Miskastes maisiņš tika iespiests man plaukstā. Kaut nu izdotos. Kaut nu dabas māte nepiečakarētu divas nelaimīgas sievietes. Pareizāk vienu atriebības alkstošu būtni, kurai gadījusies sabiedrotā – blēde un avantūriste…Operācijas pēdējais etaps it kā nebija sarežģīts, taču tomēr pietiekami piņķerīgs. Kaut nu visi aprēķini izrādītos daudz maz pareizi un spēli ar miskastes maisiņiem nenāktos atkārtot vēl un vēl. Nemaz tik viegli jau arī Žanetei nebija izlūgties piedošanu un atļauju atgriezties pie sava īstā un vienīgā. Par tādiem tehniskiem sīkumiem kā ieskaidrošana manam bijušajam sapņu vīrietim, ka šonakt man ir svarīgas darīšanas, nemaz nerunāsiem…

G-24 pili es pametu tikai uz rīta pusi. Miskastes maisiņš bija aizpeldējis pa kanalizācijas traktu, bet mēs ar Žaneti šķīrāmies, katra pie sevis klusībā modelējot gaidāmos skandālus, DNS testus, netīrās veļas mazgāšanu tiesas procesos visās iespējamajās instancēs, strīdoties par paternitāti, alimentiem, laulības šķiršanu, mantas dalīšanu utt.