Nogurums pavēl likties uz auss, un miegs grūž galvā visādas nomācošas domas par gulēt iešanu, nemitīgi draudot ielaist lodi izmocītajā mugurā. Vispār jau Džeks nav no tiem bailīgajiem tipiem, bet savas paļāvīgās dabas dēļ viņš tomēr piekāpjas un izdara visu līdz pēdējam. Nogurums, sajutis pārākumu, atmet savu niecīgo kaunu un, aizņemdams pat vairāk kā pusi no guļamā matrača, vēl uzmet roku Džekam uz sejas, aizspiežot viņam muti un vienu nāsi. Kaut arī elpot grūti un sajūta kā astmātiķim pieneņu laukā, Džeks tomēr iemieg. Viņš guļ uz grīdas, izrullētais matracis dod niecīgu siltuma daudzumu. Varbūt sapnis arī ir par maiju un noziedējušām pienenēm. Džeka seja sajūt tādas kā pūkainas, raustītas vibrācijas. Viņš norausta degunu, nedaudz to sakrunkodams un tad atkal iztaisnodams, cenšas nepakustēties un neatvērt acis. Bailes stāv pie kreisā pleca un atgādina par miega norādījumiem. Smalkās un kutinošās kustības nerimstas, turklāt tās vēl izplata diez ko nepatīkamu smaku. Cerēdams uz visu augstā žēlastību, Džeks tomēr atver acis. Trīs ceturtdaļas skata aizsedz galva ar garām, kuplām ūsām, kuras, demostrēdamas savu pusaudža dabu, kaitina apkārtējos un, ar pirkstu galiem draudēdamas, tuvojas Džeka degunam. Pārējais ķermenis un aste seko, to visādi atbalstīdami. Tā ir žurka. Vecais satrūkstas un pielec kājās apbrīnojami strauji un, pārsteigumā iestenēdamies, ar atvēzētām rokām trāpa miegam pa ģīmi tā, ka tas izšķīst kopā ar visām prasībām. Nogurums aizbēg pats. Nelielā panikā Džeks meklē, ko ķert, ko grābt un sist. Nepaspējis pat lāgā apmesties rinķī, kad žurciņa, nedaudz pasmejot, saka: „He, he, vecīt, ko, ta nu?! Iepazīsimies – mani sauc Nastja!” Džeks atsakās ticēt un uzdod ar plaukstu pa ausi. Izbīlī pārgriezis acis, uzlec uz galda un aizsmakušā, čerkstošā balsī kliedz, grābdams maģiju pie tās saltās rokas: „Sātan, atkāpies!” Un ātrumā pirmais sevis mierinājums, kas ienāk prātā, ir tas, ka, loģiski domājot, žurka varētu tikai apēst riekstus un izvilkt no somas šokolādes maizīti, jo ko gan citu viņai vajag, ja ne ēdienu. Tomēr šis spriedums ne velna nelīdz, un neizgaisusī panika pievelk grožus stingrāk. Džeks, neatstādams iesākto paklausību, steidzīgi un asi apmet krustu no sākuma uz krūtīm, tad gaisā, pagriežas ar muguru un uz baltās sienas ar savu satraukumā sasvīdušo pirkstu uzvelk krustu. „Hm!” Viņš dzird izbrīntu žurku.

Varbūt tāpēc, ka sapnis beidzās, bet varbūt tāpēc, ka - gluži otrādi - sākās, džeks pārtrauc visu iesākto un drīzāk ieinteresētu, nekā bailīgu acs kaktiņu palūr uz Nastju. Nevilšus arī pašam izsprūk šis ciniskais „hm”. Džeks nomierinās. „Mans vārds ir Andris,” viņš pasaka. Žurka atkal iesmejas un nodomā: „Tātad es ošņāju Andri.” Viņa nosēstas uz grīdas, lai būtu ērtāk. Andris kaurīgi izdzēš no sienas krustu, lai tik` neviens nepamana, lēnam nokāpj no galda. Kaut arī nedaudz piesardzīgi, bet nokāpj. Nastja atkal iesmejas, paplikšķina ar asti pa grīdu un skatās Andrim acīs. Paplikšķina ar asti, nedaudz sarosās, pakustina ūsas, atkal paplikšķina ar asti. Andris nespēj novērst skatienu no Nastjas. Apsēstas tai pretim. Lai nemazinātos brīnums, atnāk vēl trīs žurciņas – Ingrīda, Juris un Mārtiņš – identiskas iepriekšējai. Visas draudzīgi iekārtojas blakus Nastjai un Andrim, kurš nespēj izspļaut ne pušplēsta vārda.

Lai izkliedētu Andra vēl saglabājušos neuzticību notiekošajam, Nastja iesaka spēli ar minēšanu. Visi piekrīt – tīrās jautrības labad. Andris sajūtas atjautīgs. Tā nu viņi spēlē un min.

Merilina Monro
Zaķis
Logs
Deivids Linčs
Gagarins
u.d.c.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit