skaņi iečabas sarkanā sega māņu mijkrēslī pilsēta gaist paldies labajiem ļaudīm kas veda mani mežup kur skaudrs ir gaiss rudens nakti un dienu jau brienu milzu soļiem pa micēlijiem laiks ir izgājis uzpīpēt vienu es tik skūpstos ar zudušajiem aiziet kaimiņu meitene prāvā kuras krūtis kā boulings un vīns aiziet jaša no ceturtā stāva viņai strādīgs un uzticīgs vīrs raugās mulsušās pameža būtnes kādus cilvēkus pazinis es kādas dvēselē izjutis jūtas kādās iemīlējies meitenēs skāņi ieguldzas pudele plaukstā sāņus paraujas izbiedēts krūms vai maz aptverat paparžu tauta ka šie tēli vien elpa un dūms tik no dzīslām un asinīm siltām draugi manī vēl uzaust un mīt bet kad mūžība nolaidīs tiltu viņi mūžībā aizsoļos līdz paliks mežs lapu sarkanā autā skaudrs novembra mijkrēšļa gaiss rūķi mulsuši labvēlīgs auto liela pilsēta māņos kas gaist
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit