Turklāt noziegums izdarīts īpaši nežēlīgi atriebības dēļ, pauda Rubene.
Advokāts Aleksandrs Ogurcovs ar savu runu debatēs uzstāsies ceturtdien, 6.janvārī.
Rubene arī lūdza tiesu pieņemt blakus lēmumu par advokāta Aleksandra Ogurcova nelikumīgu darbību, jo viņš, pārkāpjot kriminālprocesu, veicis izmeklēšanu - apmeklējis un pratinājis lieciniekus.
Debatēs prokurore, pamatojoties uz dokumentiem, liecībām, partizānu atmiņām un Kononova izklāstīto, pauda pārliecību, ka, pretēji apsūdzētā teiktajam, viņš 1944.gada 27.maijā ir piedalījies uzbrukumā Mazo Batu sādžas iedzīvotājiem, turklāt arī nogalinājis vienu no deviņiem noslepkavotajiem - Ambrožu Buļu.
Rubene arī atspēkoja Kononova un viņa advokāta teikto, ka sādžā esot bijis fašistiskās vācu armijas atbalsta punkts, ka nogalinātie bijuši aizsargi, šucmaņi vai policistu palīgi, kas "pa naktīm klejojuši un nogalinājuši sarkanos partizānus".
Par šādām cietušo darbībām neesot neviena pierādījuma. Tāpat neesot pierādīts, ka sādžinieki vainojami citas partizānu grupas - čugunoviešu - iznīcināšanā tā paša gada februāri, kurus apšāva vācieši, kad tie sādžā bija palikuši pārnakšņot.
Šīs grupas iznīcināšana, pēc Kononova iepriekš teiktā, bijis iemesls, kāpēc vēlāk atriebjoties apšautas ģimenes. Viņa arī pauda pārliecību, ka pirms uzbrukuma nav bijusi partizānu kara tribunāla sēde, kā to apgalvo Kononovs un viņam lojālie liecinieki.
Apgalvojums, ka sprieduma teksts pēc tā nolasīšanas ierakts zemē, kur sapuvis, esot smieklīgs, jo kāpēc tad esot bijis nepieciešams šis dokuments.
Lai gan viens no nogalinātajiem Bernards Šķirmants ir bijis aizsargu organizācijas biedrs, tomēr neesot pierādīts, ka viņš piedalījies militārās akcijās. Viņš aizsargos iestājies tikai tā gada februārī.
Kononovs apsūdzēts par kara noziegumiem un, pēc likuma, par kara noziegumiem atzīstamas slepkavības, iedzīvotāju mocīšanas, ēku un iedzīves postīšana okupētajās teritorijās.
Rubene tiesā sacīja, ka šī teritorija ir uzskatāma par okupētu, jo tajā atradās vācu karaspēks. Valsts arī tika pakļauta un okupēta 1940.gadā un pēc fašistiskā karaspēka ienākšanas okupācija netika atcelta - padomju armija Latvijā cīnījās par PSRS teritoriju atbrīvošanu.
"Tolaik Latvijā pastāvēja dubultā okupācija," konstatēja Rubene.
Partizāns Kononovs un viņa vienība turklāt esot uzskatāmi par šīs armijas sastāvdaļu, jo kara sākumā viņš dienējis PSRS bruņotajos spēkos un vācu armijas aizmugurē nonācis pēc īpašas apmācības. Viņš nokomandēts par vienības komadieri. Arī atskaitījies armijas vadībai.
Cenšoties izskaidrot, kāpēc sādžiniekiem mājās bija ieroči, prokurore balstījās uz partizānu komandieru vienību atskaitēm, kurās teikts, ka partizāni laupījuši un slepkavojuši un cilvēkiem esot bijis pamats baidīties.
"Daudziem radies iespaids, ka partizāni nekaro, bet tikai laupa," citēja Rubene.
Par smagāko kriminālpārkāpumu Kononova pastrādāto noziegumu varot uzskatīt, jo jau tā smagajā kara laikā, kad bijušas nāves briesmas un grūti izdzīvot, partizāni vēl apgrūtinājuši daudziem dzīvi, nogalinot ģimenes apgādniekus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
