Prokuratūras izmeklēšana ilga aptuveni gadu, un pieņemtais lēmums liecina - ņemot vērā, ka nav izstrādāta likumdošana, kas regulētu Latvijas PSR laikos radīto darbu autortiesības, nevar tikt uzskatīts, ka kinostudija būtu pārkāpusi likumu. Pēc padomju varas beigām 1993. gadā tika pieņemts likums Par autortiesībām un blakustiesībām, taču šim likumam nav atpakaļejoša spēka, proti, tas neattiecas, piemēram, uz filmām, kas uzņemtas pirms 1993. gada.
Tajā pašā gadā līdztekus šim likumam tika paredzēts izstrādāt likumprojektu par Valsts īpašumā esošo audiovizuālo darbu tālākas izmantošanas kārtību, kas attiektos uz padomju laika mantojumu. Tomēr šis likumprojekts tā arī netika izstrādāts, līdz ar to nav tiesiska pamata uzskatīt, ka padomju kino mantojuma autortiesības piederētu kādam citam, nevis "Rīgas Kinostudijai".
Prokuratūra savā lēmumā arī norāda, ka pirms 1993. gada likuma "Par autortiesībām un blakustiesībām" spēkā bija Latvijas PSR Civilkodekss, kas noteica, ka autortiesības uz kinofilmu vai televīzijas filmu pieder uzņēmumam, kas to uzņēmis, šajā gadījumā - "Rīgas Kinostudijai". Minētais civilkodekss noteica, ka juridiskas personas autortiesības ir spēkā bez termiņa. Ja juridiskā persona tiek reorganizēta, autortiesības pāriet tās tiesību pārņēmējam, ja tiek likvidēta - valstij. Laika gaitā valsts uzņēmums "Rīgas Kinostudija" ticis reorganizēts vairākkārt, taču nekad nav ticis likvidēts.