Šodien kādā lielveikalā, stāvot rindā pie kases, biju lieciniece, kad kāda ģimene palika bez vakariņām. Māmiņa ar diviem maziem puisēniem, nevarēja samaksāt par maizi, jo kartē nebija pietiekoši daudz naudas.
Labprāt būtu samaksājusi par šo pirkumu, bet arī manā makā 'svilpo vējš' un arī nākas skaitīt katru santīmu, maksājot par dienišķo maizi saviem trīs bērniem.
Izejot no veikala, gribēju atdot šai ģimenei daļu no saviem pirkumiem, bet veikala tuvumā viņus vairs neredzēju. Ejot mājās no prāta neizgāja šīs sievietes bērnu skumjās sejiņas. Jutos vainīga, ka nevārēju palīdzēt šai ģimenei.
Tas ir prātam neaptverami, ka 21.gadsimtā Latvijā ir ģimenes, kam nepietiek naudas maizei.
Gribu pajautāt esošajam un topošajam valdības vadītājam, kā viņš jūtas zinot, ka tūkstošiem cilvēku dzīvo badā?
Sandra, trīs bērnu mamma