
Leģenda par Šangrilu
Šangrila... šis mistiskais un maģiskais vārds kļuva populārs pēc britu rakstnieka Džeimsa Hiltona noveles ''Pazudušais horizonts'', kļūstot par sinonīmu paradīzei Zemes virsū, laimīgo zemei - no ārpasaules noslēgtai, leģendām apvītai, utopiskai ielejai Himalaju sirdī, kur valda absolūta harmonija, miers un nemirstība, cilvēku prāts un dvēsele ir tīrāka par tīru, bet kalnu ainavas skaistākas par skaistu... Pastāv uzskats, ka Šangrila patiesībā ir tā pati Šambala, vēl viena leģendām apvīta, labestības un gudrības zeme, bez ļaunuma un nodevības, kas ir liels noslēpums mūsdienu pasaulē. Palika tikai jautājums: kas zina, kur atrodas Šangrila un Šambala, un vai tās vispār eksistē? Daudziem ceļotājiem un lielvarām šīs noslēpumainās Harmonijas zemes atklāšana kļuva par pašmērķi. Gan nacistiskā Vācija, gan Padomju Savienība organizēja ekspedīcijas ar mērķi atrast Laimīgo Zemi, tomēr tās cieta fiasko. Vairākas zemes mūsdienās mēdz "piesavināties" Šangrilas titulu. Mazo Tibetu arī mēdz dēvēt šajā cēlajā vārdā, un bieži Zanskāras ieleja Ladakhā tiek piesaukta kā patiesā Šangrila. Tomēr visizplatītākais uzskats ir, ka Hiltona mistiskā Harmonijas zeme slēpjas Hunzas ielejā Pakistānā, pie robežas ar Tibetu, jo autors šo ieleju ir apmeklējis neilgi pirms sava slavenā darba uzrakstīšanas. (turpinājums zem fotogalerijas)