Leonards Inkins: Kāda būs latviešu nākotne?

Uzskatu, ka nepieciešamībai saglabāt savu tautu ir jāpakārto citi jautājumi.

Pašreiz Latvijā dzīvo pamatnācija – latvieši – un dažādi cittautieši. Atturēšos no izklāsta, kāpēc tā ir noticis. Runāšu par pašreizējo stāvokli un Latvijas izredzēm.

Latvijā reāli pastāv vismaz divas kopienas. Vienā valstī un vienā polītiskā vidē ir spiestas sadzīvot dažādi orientētas sabiedrības daļas, kas atšķiŗas gan ar pasaules uzskatiem, gan skatījumā par cilvēka vietu (nozīmi) sabiedrībā. Tās ir dažādas attieksmē pret varu, ģimenes tradicijām un priekšstatos par vēlamajiem uzvedības stereotipiem sadzīvē. Orientācijas ir tik dažādas, ka ir neiespējama to polītiski vienlīdzīga tuprmākā līdzpastāvēšana un līdz ar to arī Latvijas nākotne bez terora un vardarbības.

Lai arī cik mēs sevi un citi mūs nemuļķotu ar integrācijām, naturalizācijām un citām “ācijām”, tās neizbēgami nesīs nelaimi gan latviešiem, gan arī šo latviešiem naidīgo “āciju” uzspiedējiem. Šī matemātika ir tik vienkārša, ka jābrīnās par pastāvošo tuvredzību.

Ja nacionālo kultūru un latviešu tautas pastāvēšanu savā dzimtenē uzskatām par vērtību, tad situācija ir ļoti traģiska, jo latviski nerunājošā sabiedrības daļa ir acīmredzami daudz izdzīvot spējīgāka — gan savu vairošanās iespēju, gan ikdienas pielāgošanās un iekarošanas spējās, gan sadzīves un pasaules uzskatu izplatīšanā — par latviešiem. Tāpēc cerēt, ka latvieši varēs asimilēt un pievērst savam pasaules skatījumam tik daudzus citādi orientētus, pret latvisku Latviju naidīgi noskaņotu, krieviski runājošu cilvēkus, ir apzināta maldināšana. Rezultāts tam būs latviešu un nelatviešu mistrojums. Latvijā dzīvojoša krieviski runājoša sabiedrība, kas vairs nebūs pat krievi. Tas būs kaut kāds jauns diezgan kosmopolītiski orientēts veidojums. Tādas mazas latviskas etniskas zīmītes varbūt arī paliks pašdarbības pulciņos, austās segās un tamlīdzīgi, bet nevis dzīves uztverē vai nacionālā vidē. Līdz šim katra kopiena ir dažādi orientēta, un problēmas rodas tad, kad tās spiestas dzīvot vienā vidē, kuŗā ilgstoši pastāvēt un izdzīvot var tikai viena.

Kādas tad ir galvenās atšķirīgās īpašības, kas raksturīgas šīm divām kopienām?

Pirmkārt, tie ir dažādie uzskati par cilvēka lomu sabiedrībā, jo krievvalodīgo sabiedrības daļa pārsvarā ir orientēta uz kollektīvu kā galveno cilvēka dzīves problēmu risinātāju un atbildīgo. Šāds uzskats gadsimtiem ir valdījis gan Krievijā, gan Āzijas valstīs. Tā ir viena no sabiedrības dzīves organizācijas formām, kas atbilst šo tautu kultūrai un videi. Varbūt tā ir optimāla sabiedrībai, kur cilvēkam kā indivīdam ir maz tiesību, taču viņam ir arī maz atbildības. Svarīgāko dzīves jautājumu izlemšanu viņš deleģē kollektīvam, kopienai, valstij, prezidentam.

Latviskā dzīves izpratne par cilvēka un sabiedrības attiecībām ir balstīta uz katra atbildību par sevi. Latvietim pašam jāveido savs liktenis, un pašam jāatbild par pieņemto lēmumu sekām. Līdz ar to sabiedrībā, kas centrēta uz individu, notiek ievērojami lielāka cilvēku noslāņošanās, ar ko ietekmē cilvēka spējas, aktīvitāti pretstatā austrumu tipa sabiedrībai, kuŗā pastāv nolīdzināšana starp cilvēkiem, veidojot personības vietā kollektīvu vai vienkārši runājot – baru.

Šādas dažādi orientētas sabiedrības daļas pastāvēt līdzās nespēj, viena otru neapkarojot un neiznīcinot neaizsargātāko. Faktiski tām nav savā starpā jāsaduŗas. Tāda psīcholoģiska attieksme, kāda valda sabiedrībā, rada zināmu spiedienu uz varas struktūrām caur varas deleģēšanas mechānismu, kāds valstī pastāv. Un, kuŗa no šīm ideju nesējām ir spēcīgāka, atbilstoši tai tad arī vara rīkojas, ko tā atražo tālāk polītiskās institūcijās. Pagaidām polītiski latvieši Latvijā ir privilēģētākā situācijā, jo balsošanas tiesības ir tikai pilsoņiem un latvieši tur ir pārsvarā, taču, kad balstiesības iegūs visi Latvijā dzīvojošie, uz varu palielināsies nelatviešu spiediens. Saprotams, ka cilvēki vēlēsies redzēt varu tādu, kādi ir paši, un varai vai nu nāksies piekāpties un pakļauties, vai arī nemitīgi konfliktēt ar kādu no šim pusēm vai abām. Jaunie pilsoņi (nelatvieši) un latviešu gļēvākā un pārkrievotā daļa jau ievēlēja sev atbilstošu Rīgas Domi. Nebūs vajadzīgi ne tanki, ne desants, vienkārša rokas pacelšana. Un tās būs pelnītas sekas taktiski gudro, nosvērto, prātīgo, reāli domājošo, konkrētu darbu darītāju uz vēdera lienošās taktikas rezultāts. Un, protams, ka viņi nejutīsies vainīgi, tā būs kārtējā realitāte, ar kuru jārēķinās, utt. Skaidrs, ka to vairs apturēt nevar, jo naturālizācijas laika mašīna ir iedarbināta, ģimeņu apvienošanās arī notiek un jautājums ir tikai, kad šīs gļēvuma un nodevības sekas mēs izjutīsim nepārprotami un personiski. Tie, kas domā, ka, šādus nodevīgus likumus ieviešot un saraušot naudiņu, varēs paslēpties savās “par algu” celtās pilīs, rūgti maldās. Savas darbības rezultātus viņi jutīs pirmie, jo jaunajiem Latvijas saimniekiem arī būs nepieciešami nami un auto, un tie būs tiem, kas nodrošināja varu jaunajiem saimniekiem. Tieši nodrošināja.

“Latvijas Ceļš” ļoti rūpējās un centās, lai okupanti iegūtu Latvijas pilsonību. Naivā cerība, bija ka viņi pateicīgi būdami arī balsos par “LC”. Bet izrādījās, ka viņi ir nepateicīgi un balso par “Bitēm”.

Līdz vēlēšanām nav atlicis daudz un redzēsim vai piepildīsies: “Kā sauc, tā atsaucas”.

Kad nepilsoņi būs veiksmīgi natrurālizējušies un Vaira Vīķe Freiberga pēc Putina lūguma būs atvieglojusi pilsonības iegūšanu, šo kopienu varas konfliktu dēļ radīsies varas krize, un tad šis konflikts izvērsīsies tieši starp latviešiem un krieviski runājošiem. Tas notiks tajā brīdī, kad vara neizturēs pastāvīgos spiedienus no abām kopienām un neviena puse nebūs tik spēcīga, lai izveidotu sev atbilstošu varas virsbūvi, un nebūs institūcijas, kas dzēš šīs pretrunas. Tad šīs pretrunas tiks risinātas tieši.

Un tad stihiski veidosies daudzas “Pērkonkrustiešu” vienības un vara tās nežēlīgi apkaŗos, un tas radīs plašu atbalstu latviešos, bet arī veicinās barkašoviešiem līdzīgo grupējumu izaugsmi un ietekmi. Latvijā katru dienu spridzinās un kādu nogalinā. Risinājumi ir tikai divi. Vai nu dekolonizācija, vai latviešu uznīcināšana.

Lai tas nenotiktu, latviešiem ir pēdējā iespēja, ievēlēt nacionālpatriotiskus deputātus, jo vēl ir iespējams latviešus iznīcinošos likumus apturēt. Ir vienalga, kādas sociālās garantijas, kādus remontus un citus solījumus sola iesniegtie saraksti. Saraksti ir jāsadala divās daļās – tajos, kas turpinās latviešu tautas iznīcināšanu, un tajos, kas to vēlas apturēt.

Mosties, tauta, ir pienācis laiks
Tvert ar īgnumu sentēvu vāli,
Pāri Latvijai smacīgs kūp tvaiks,
Dzird jau ducinām pērkoni tālu.
Modrā sardzē vai nakti, vai dien,
Lai stāvam par zemi un tautu:
Slepens ienaidnieks zobenu slien,
Lai ar viltu mūs, latviešus, kautu.
Latvjiem Latviju – mērķis mums sprausts,
Tauta vienota – sauciens mums kaujā,
Gaišas dienas lai tēvijai aust.
Tādēļ šķēpus mēs saņemam saujā,
Tamdēļ nīstam ikvienu, kas mūs nīst,
Tādēļ svētīts ikviens, kas mūs svētī.
Pāri Latvijai viesulis drīz
Nāks no pelavām labību vētīt!