Ja makaroni būtu veselīgi, ēstu katru dienu – ēdienu blogere Juška Padruška  (1)

Ar pacēlāju. Man vajadzēja iegūt pacēlāja tiesības – uzbrauc augšā un tīri. Redzi, ka cilvēki tur, iekšā, sēž birojā, un mēs tīrām. Visi lūr uz tevi.

Tad jau varam turpināt par darbu. Teici, ka biji izdegusi biroja darbiniece. Kas bija tas, kas lika tev izdegt?

Es tobrīd strādāju "Circle K" biznesa centrā. Rēķināju degvielas cenas, slēdzu līgumus ar degvielas piegādātājiem – ļoti daudz matemātikas. Tad sākās kovids un visiem lika strādāt no mājām. Esmu tāds cilvēks, kuram vajag sabiedrību, vajag cilvēkus un būt ārā. Kad biju tur ieslodzīta, nekā cita nebija, ko darīt, tikai strādāt.

Bija daudzi cilvēki, kas vienkārši aizgāja, bet viņu darba pienākumus pārdalīja mums, tādēļ bija liela slodze. Strādāju, līdz sapratu, ka man ir visi izdegšanas simptomi – sāp galva, ir reiboņi, bezmiegs, sirds trīc. Paņēmu slimības lapu, lai nomierinātos. Apdomāju, cik darbs ir svarīgs, un sapratu, ka veselība ir svarīgāka. Aizgāju. Darbā esot, paralēli arī taisīju "TikTok".

Nepietrūkst tāda veida darba?

Šad tad aizdomājos par to, bet tas liekas kā lielākais murgs. Kad esi jauns un sāc tikko iet uz biroju, interesanti ir visu laiku, bet pēc laika saproti, ka tas varbūt nav tas, ko dzīvē vēlies darīt.

Lasīju, ka tev vecmamma 10 gados lika ēst 10 pelmeņus, 11 gados 11 un tā tālāk...

Nē. Bija tā – kad man bija 10, 11, 12 gadi, visu laiku domāju, cik pelmeņu var apēst. Pēc skolas mēs gājām pie omes taisīt pelmeņus. Vienkārši sāku ēst tik pelmeņu, cik man gadu. Bet pie kādiem 18 tomēr apstājos.

Tev ir siltas atmiņas par ēdienu jau kopš bērnības?

Īstenībā man visa ģimene diezgan labi taisa ēst – tētis, vecāmamma. Tas ir saknēs.