4. maijā Rīgā, kinoteātrī "Splendid Palace", vienlaikus tiek atklāta gleznu izstāde par Šķērsielu un tās cilvēkiem laiku griežos un svinēta pirmizrāde dokumentālajai filmai "Kapitālisms Šķērsielā".
Kas ir Šķērsiela...? Vai tiešām tā ir tikai iela? Vai tomēr cilvēku dzīvju un likteņu triloģija 800 metru un 25 gadu garumā. Mazs lielās pasaules modelis vienas ielas stāstā. Stāstā, kas aizsākās 1988. gadā - laikā, kad mēs visi bijām lielo pārmaiņu un neziņas priekšā. Cerības, bailes, šaubas, ticība, apņēmība...
Otrais stāsts ir īsi pirms gadsimtu mijas, 1999. gadā. Ielā ir savi veiksmes stāsti, ir pirmais glaunais nams ar augsto sētu, kāds ir aizgājis uz mūža mājām, kāds nācis klāt. Nepiepildīti sapņi un joprojām neziņa par nākotni. Ilūzijas un ambīcijas jau noplakušas. Iet laiks un vēl padsmit gadi klāt. Ar šaubām, vai izdosies, tapis trešais stāsts "Kapitālisms Šķērsielā".
Interese par šo filmu ir milzīga. Kino zāle pārpildīta, un cilvēki skatās sēžot par uz balkona trepēm. Pirms ieskatīties šajā darbā, ieteikums, kuru vērts uzklausīt - noteikti noskatieties pirmās divas filmas! Un dažu stundu laikā, kopā ar Šķērsielas iemītniekiem, izdzīvosiet 25 gadus. Kas gan pa šo laiku ir mainījies...
Joprojām ielu šķērso sliedes, un vilcienu sastāvi veido bīstamu šķēršļu joslu. Ielas asfaltu, ko reiz Aldis gribēja uzrakt, lai tiktu darbnīcā pie ūdens, nu ir nomainījušas dubļainas bedres. Bet Jāņus Šķērsielas iedzīvotāji arvien svin kopā, vienīgi danči un muzikanti nu ir otrā plānā. Akcents tiek likts uz grādīgajām dzirām, cigaretēm un sulīgākiem vārdiem svešvalodās.
Arī paaudzes nomainījušās, tik ikdienas rūpes par iztikas gādāšanu senās. Daudz jau ir salauzts un pārdots, bet metāla lūžņu rūpala nerimst. Bez kaimiņu strīdiem arī neiztikt. Pat Aldis joprojām saimnieko turpat. Arvien prātuļodams un Dieva vārdu piesaukdams. Un māju iecerējis sev varenu. Stāv tāds "trekno gadu" būvniecības rēgs - bezgaumīgs baltu ķieģeļu krāvums, ko par pabeigtu namu diez vai kādreiz varēs nosaukt. Nauda sen jau aptrūkusies, bet ticība nezūd. Celšot tik augstu, lai Vecrīgas baznīcu torņus redzēt varot. Bet neko vairāk par Imantas debeskrāpjiem, šķiet, nebūs lemts saskatīt. Pagalms nekopts un jaušams, ka sievietes rokas sen tur nav bijušas. Bet Aldis par to nebēdā, Aldis teic pateicību Dievam.
Kaimiņienes Daigas dzīve arī rit līgani mierīgi. Viena izaudzinājusi nu jau divus dēlus. Par dzīvi nesūdzējās pirms 25 gadiem un nesūdzas arī tagad. Pieticīga ir Daiga. Pieticīgi ir arī jaunie kaimiņi - bezpajumtnieku pāris. Palikuši bez dokumentiem, nu spiesti mitināties apdegušā būdelē. Optimismu nezaudē un pamatoti.
Arī savs taksists Šķērsielai ir. Ne vairs Jūlis ar "Volgu", bet gan Vallija ar sarkanu autiņu. Osis vairs nav no Šķērsielas. Osis tagad dzīvo pansionātā. Osi atved uz Šķērsielu Jāņos. Un viņš arvien ir savējais.
Savējais ir arī Toļiks, bet Toļikam, Sibīrijas un nu arī dzīves salauztam, prāts uz svētkiem nemaz vairs nav. Tā vien šķiet, ka vienīgais cilvēks visā ielā, kurš negaužas par dzīvi ir Viktors. Viktoru agrāk mēs neiepazinām, lai gan dzīvo viņš Šķērsielā kopš neatminamiem laikiem. Vīram gadu skaitlis jau aiz 75, bet dzīves spars apbrīnojams. Ir jāredz filma, ir jāiepazīst Viktors.
Un ne tikai Viktora dēļ jānoskatās filma. Ne tikai māmiņas Daigas vai akmeņkaļa – sludinātāja Alda dēļ. Šī filma ir jāredz, lai tajā saskatītu arī sevi. Kādi mēs esam, kā dzīvojam un ko neredzam no malas. Dzīves stāsti ar emocijām. Vairs ne tik ambiciozām kā pirmsākumos. Tik latviešu kūtrums un pieticība nāk līdzi. Ko tad es... es jau neko. Man jau tāpat ir labi...
Lai gan filma beigās atstāj piegaršu, mazuma piegaršu kā līdz galam nepateikts teikums, ir skaidrs, ka turpinājums vairs nebūs. Un nevajag ar. Ja jāveido stāsts par paaudzi, kura pašlaik tur aug, tā pēcgarša būs nepatīkama.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
