Foto: LETA
Ar interesi izlasīju TO teātra režisora Alvja Hermaņa interviju - laikrakstā "Diena" - un ar vēl lielāku interesi komentārus par to.

Un patiesībā reakcija uz šo interviju bija interesantāka kā pati intervija.

Par Hermani viss skaidrs. Tā ir viņa pozīcija un viņa viedoklis, kas principā neuzliek viņam nekādus pienākumus. Patiesi būtu bijis jau laiks pierast pie Hermaņa provokatīvajiem uzskatiem. Manuprāt, tieši Hermanis ir no tās "sugas", kura provokatīvie izteikumi mani personīgi nemaz nemulsina. Arī viņa augstprātība. Vienkārši tāpēc, ka uzskatu, katrai sevi cienošai tautai ir jābūt vismaz vienai šādai radošai personībai - ideālistiski nepolitkorektai.

Ja Hermanis vienkārši emocionāli pauda savu personīgo viedokli, tad komentētāji pārsvarā sacenšas savstarpējos apvainojumos. Tāpat arī centienos krist galējībās. Ir tikai divas puses - Hermanim pilnīga taisnība un Hermanis apvainojis visu latviešu tautu. Taču manuprāt, patiesība ir pa vidu. Vienkārši uzskatu, ka gan vieniem, gan otriem ir tiesības uz konkrētu viedokli. Problēma ir tajā, ka mēs nevēlamies piekrist tam, ka otram ir tiesības uz pretēju viedokli.

Ir tikai dabīgi, ka no Hermaņa un viņa līmeņa intelektuāļu viedokļa "atdoties par tramvaja biļeti" ir zemākais kritiens kāds tikai var būt. Taču, ja pieņemam, ka tai pilsētas tantei vai onkulim iespēja bez maksas pārvietoties sabiedriskajā transportā vecuma galā ir vienīgā dzīves jēga un saikne ar ārpasauli, tad tas jau ir cits skatījums. Nedomāju, ka kādam ir tiesības prasīt, lai pensionārs ar savu pensiju uz izdzīvošanas robežas domātu par augstām lietām. Globāli jādomā ir daudz jaunākiem cilvēkiem un valsts vadībai.

Manuprāt skatījumam jābūt no citas puses, nevis jāpārmet maznodrošinātajiem piezemētību prasībās vai jāsūdzas par sabiedrības neizglītotību, bet jāpanāk, lai šāda "atdošanās" nebūtu principā iespējama un lai sabiedrības politiskās izglītotības līmenis celtos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!