Biju aizgājis uz Tukuma Melnezeru atpūsties. Ja tur uzvedas klusi, tad bieži var redzēt tādas lietas, kas pilsētā nav nekad redzams. Par lielu brīnumu uz laipiņas ieraudzīju laiski guļam zalkša kungu.

Turpat blakus un pāri viņam rāpoja ķirzaciņas. Zināju, ka čūskas ēd visu, kas ir mazākas par viņām un kustas.

Ķirzakas vēsturiski ir dinozauru laika biedres, kas pārdzīvoja sešdesmit miljonus gadus atpakaļ zemi piemeklējušo kataklizmu. Dinozauri, kā zinām, dalījās zālēdājos un gaļēdājos. Ķirzakas un čūskas pieder pie pēdējām. Čūskas un viņu radinieces ķirzakas izdzīvoja, pateicoties savai mākai ziemā ieslīgt anabiozē jeb ziemas miegā. Pirms desmitiem miljoniem gadiem laika apstākļi ziemā bija vēl stindzinošāki.

Ezera otrā krastā zēni baro seno dinozauru pēctečus - pīles. Dažas dzīvnieku sugas cilvēkam ir izdevies pārvērst par mājas dzīvniekiem. Kā? Tieši, tā ko to dara zēni, barojot pīles šodien.

Turpat pie tevis atlidos rets dižtauriņš. Spāre nosēdīsies uz tava  ceļa. Liels zirneklis - krustnesis pateiks, ka laiks gatavoties skolai. Bet zaļā, smaragadam līdzīgā spāre teiks,ka vēl ir laiks pasauļoties un padraiskoties ūdenī. Upes gliemežnīca ar savu klātbūtni pateiks, ka Melnezera ūdens  peldei ir drošs. Tikai ūdens mērītāji teiks, ka visu vajag ar mēru. Arī ūdens procedūras ir jābauda saprāta robežās!

Tādas pārdomas pie dabas noņem spriedzi un stresa sekas.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !