"Delfi" lasītājs Stiprais festivālu apmeklē no 2000. gada. Šoreiz viņam palika atmiņā Krievijas muzikantu skumjas, angļu kareivju izturība un Japānas orķestra spēja izveidot augstas klases muzikālo baudu.
"Katru reizi Krievijas muzikanti ir izpelnījušies kvēlus aplausus un pat ovācijas. Tikai ne šoreiz. Kāds liels cilvēks ir teicis: "Kad runā lielgabali - mūzas klusē." Krievu pulkvežleitnants, kuru vēl atceros kā virsleitnantu, bija drūms. Smaidu uz viņa sejas neredzēju visos četros koncertos," manīja lasītājs.
Stiprais izceļ Norvēģijas orķestri un kādu karavīru, kurš vietējiem somiem pastāstīja, kā māte-somiete viņu ir mācījusi runāt somu valodā, kā arī izturīgos britu muzikantus, kuri "pat lielajā karstumā nenoģērba savas lepnās drānas un varonīgi panāca publikas aplausus".
Taču lielākās ovācijas saņēma Japānas militārais orķestris, kurā, pēc Stiprā vārdiem, pieņem tikai pašus labākos. Viņu izpildījums bija bauda gan klausītājiem, gan pašiem muzikantiem.
"Japānā ir vairāk par piecpadsmit tūkstošiem pūtējorķestru. Japānas militārajā orķestrī pieņem tikai pašus labākos. To varēja manīt no pirmajām mūzikas taktīm. Mūzikas dziļums un nianses runāja pati par sevi. Saksofoni rāva vaļā fokstrota un tango ritmus, kas somiem ir sevišķi mīļi. Saldais ēdiens bija Japānas nacionālā mūzika lielo bungu ritmā. Somu izlutinātās ausis saņēma neredzēti augstu muzikālo baudu. To apliecināja aplausi un ovācijas. Acīs krita japāņu muzikantu labvēlība pret klausītājiem un savu kolēģu izpildījumu," iespaidos dalās Stiprais.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
