Vakarā ap plkst.17:30 es atbraucu uz mājām Zolitūdē un kā ierasts, devos uz tuvējo lielveikalu 'Maxima'. No stacijas līdz veikalam man ir jāiet apmēram 10 minūtes, bet sākās sīks lietutiņš un lietussarga man nebija līdzi, tāpēc nolēmu labāk doties mājās. Ap sešiem vakarā pazvanīja mana krustmeita, viņa tolaik dzīvoja pie "Maximas", un teica, ka veikalā noticis sprādziens.
Notikušā apstākļus viņa nezināja, un mēs nospriedām, ka noteikti ir sprādzis kāds katls. Nezinu kāpēc, bet nolēmu aizskriet paskatīties, kas tur ir noticis. Un jau tur uz vietas es sapratu, ka ir noticis kaut kas briesmīgs – kad ierados nelaimes vietā vēl nebija glābēju, ēka vēl nebija norobežota.
Putekļu mākonis, stiklu kaudze, starp to visu stāv milzīgs tumšs veikals bez daļas no savas fasādes sienas. Šausmas... Apkārt skraida cilvēki, dzirdami kliedzieni, kāds sauc savus tuviniekus. To atceroties joprojām pār kauliem skrien skudriņas. Īpaši tad, kad saproti, ka varēji tobrīd būt tur, iekšpusē, bet kāds tur augšā acīmredzot ir uzrakstījis citu scenāriju....
Protams, bija arī jaunieši, kas blakus stāvēja un smējās. No veikala iznāca vīrietis un pateica kaut ko līdzīgu – "klau, jaunieši, pazūdiet no šejienes, tur minimums 50 cilvēki ir miruši". Kā tas jau bieži gadās, likās, ka tas nav iespējams, ka tas ir kaut kāds pārspīlējums, muļķīgs joks. Pēc tam, protams, sāka zvanīt draugi un paziņas, prasot, vai viss ir kārtībā.
Ļoti daudz cilvēku zvanīja, pat tādi, no kuriem negaidīju zvanu. Vispār jau traģēdijas ļoti satuvina cilvēkus, pat nezinu, kas tam ir par pamatu. Kamēr viss ir labi, mēs nepamanām tuvākos, audzējam savu egoismu, bet nelaime pierāda, ka ar sabiedrību nav tik traki, cilvēcība nav pazaudēta un apkārt ir labi cilvēki. Bieži domāju par to.
Es uzmanīgi sekoju līdzi glābšanas darbiem gan internetā, gan radio. Vēl es atceros absolūtu klusumu rajonā, kamēr norisinājās glābšanas darbi. Tāda klusuma nebija ne pirms, ne arī pēc traģēdijas. Pēc tam smagā atziņa, ka bojā ir gājuši cilvēki, kurus kaut nedaudz, bet zināju.... Prieks, ka dzīvi ir tie, kas ir palikuši dzīvi, jo nebija tur. Skumjas, ka tas notika "pik-stundā" vakarā, bet ne naktī, kad veikalā nav neviena cilvēka. Dusmas uz būvniekiem. Gamma ar emocijām.....
Un vēlreiz nācās pārliecināties par to, ka "ciemos pie Dieva nevar nokavēt". Ļoti gribās, lai šī traģēdija mūs būtu iemācījusi vairāk novērtēt vienam otru, vairāk domāt, kā arī ar labāko sirdsapziņu izdarīt savu darbu. Nehaltūrēt. Jo viss taču notika dēļ tā, ka daudz mazu darbību pa "roku galam" noveda pie tik briesmīgas katastrofas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
