Kohs Jumītis atradis jeb, kā pats intervijā portālam "Delfi" saka, "izracis" jaunu informāciju Latvijas un vairāku Eiropas valstu arhīvos un citos retos avotos par latviešu karavīru vienībām Dānijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Prūsijas, Holšteinas, Venēcijas, Francijas, Anglijas un Krievijas bruņotajos spēkos, kā arī Kurzemes hercogistes koloniju karaspēkā. Latvijas dažādu tautību pamatiedzīvotāji, kā stāsta autors, šo vienību sastāvā ir piedalījušies daudzos asiņainos karos un citos militāros konfliktos.
Kolonija Norvēģijā un dienests Labās Cerības ragā
Autoram viens no interesantākajiem atklājumiem šķiet latviešu dienests Labās Cerības ragā: "Es lasu poliski, tostarp vairākus to poļu entuziastu pētījumus, kuri interesējas par poļu karavīriem Dienvidāfrikā, Labās Cerības ragā. Viņi saka, ka karaspēka vienībās, kuras tur formēja vācieši, bija arī daudz poļu un citu Eiropas valstu karavīru. Un tur ir daži sarakstiņi ar karavīru uzvārdiem. Poļi bija atraduši. Un, tā kā poļi latviešus zina, tad pēkšņi izrādījās, ka starp šiem karavīriem ir arī tādi, kas nāk no Windau (Ventspils), Libau (Liepāja) un Mitaw (Jelgava). Tas bija pamatīgs pārsteigums. Pat tur mūsējie bija tikuši," stāsta Kohs Jumītis.
Nīderlandes Austrumindijas kompānijas (VOC) arhīvā atrodoties pat kāds 1688. gada 24. februārī uz vienu gadu noslēgts līgums ar Jelgavas iedzīvotāju Joahimu Jāni Kurzemnieku (Joachim Janse Koerlandt) par virsnieka dienestu.
"Savukārt Norvēģijā bija mūsu Kurzemes hercogistes kolonija. Ieguva metālus, kausēja rūdas. Nu, tur kādu laiciņu padarbojās. Vēlāk nākamie hercogi pēc Jēkaba šo koloniju atdeva atpakaļ norvēģiem. Bet tur taču bija vairāki simti kurzemnieku. Dažādas izcelsmes. Šie ieceļotāji jau nekur nepazuda. Vairāki no iebraucējiem arī pēc kolonijas atdošanas norvēģiem turpināja dienēt dažādu valstu armijās. Ļoti daudz arī Norvēģijas bruņotajos spēkos."
Pētnieks norāda, ka runa ir par Kurzemes hercogistes koloniju laika posmā no 1662. gada līdz 1688. gadam. Tolaik Norvēģijas vicekaralis un kalnu pārzinis hercogistei ierādījis Eidsvoldas, Vīkas un Julsrūdas raktuves Dienvidnorvēģijā, Oslo tuvumā. Lai gan uz koloniju devušās vairākas ekspedīcijas, arhīvos saglabājušies dati par vienu no tām, kad kolonijā ieradušās aptuveni 50 kurzemnieku ģimenes, pēc kādas no liecībām, ģimenes ieradušās kopumā 335 cilvēku sastāvā.
"Diemžēl arī Norvēģijā šie arhīvi nodeguši, un paši norvēģi sūdzas, ka viņi nevar latviešu saknes īsti atrast. Bet toties vēl aizvien tur atrodamas apdzīvotas vietas, kur nosaukumā parādās vārds "Kurland" jeb Kurzeme, – ir Kurland skola, Kurland bērnudārzs, Kurland futbola klubs, Kurland patērētāju korporācija, Kurland šķērsiela, Kurland laukums. Mūsu mazā Latvijas provincīte ir atstājusi neizdzēšamas pēdas Norvēģijas vēsturē. Tikai to neviens īpaši nepēta. Es tam uzdūros un tad nu iespēju robežās atainoju grāmatā," piebilst Kohs Jumītis.
Pēdējā zināmā ekspedīcija uz Ākešhusu un Eidsvoldu, kuru apkārtnē latvieši dzīvojuši, notikusi pagājušā gadsimta 30. gados – tad tur vēl izdevies sastapt vīrus ar uzvārdiem Jukums un Spriņģis, kuri dzīvojuši pie Kurzemes kraujas Eidsvoldā.
Ulmanis par šādu vēsturi runāt nevēlējās
"Pēdējo reizi par šādu tematiku rakstīja pirmās brīvvalsts laikā. Atsevišķi entuziasti divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Tas nebija moderni un aktuāli tikai tāpēc, ka bija izteikti nacionāla valsts. Trīsdesmitajos gados Ulmanis jau absolūti negribēja atzīt, ka latviešu karavīri varētu būt arī poļu vai vācbaltu izcelsmes. Pats saprotiet – kā tad tā, 700 gadu apspiedēji – un te nu pēkšņi, redz, kā izrādījies," sacīja vēsturnieks.
"Kāds virsnieks varēja būt vācbaltietis, kaut gan viņa saknes varēja būt izteikti latviskas. Karavīri gan tie paši vietējie vien bija. Bet arī tie ne vienmēr bija izteikti etniskie latvieši – tie bija visi, kas dzīvoja Latvijas teritorijā. Te jau dzīvoja arī somi, igauņi, poļi, vendi, zviedru pēcteči un citi. Daudz bija. Tāpēc tolaik šīs tēmas no nopietniem žurnāliem pārgāja uz avīžu vai tādiem nelielu lokālu žurnālu rakstiem. Pēc tam, kā labi saprotat, bija liela bedre un klusums," stāsta autors, sarunas laikā piebilstot, ka sevi, neskatoties uz maģistra grādu vēsturē un pieredzi Latvijas mākslas muzejā, par profesionālu vēsturnieku neuzskata.
"Tā nav profesija, kas būtu maizes darbs. Pamudināja mani rakstīt divi cilvēki – viens bija mans klasesbiedrs Andris Rubenis, kurš pērn aizgāja mūžībā. Viņš teica, lai sēžoties un sākot taču vienreiz rakstīt. Viņš bija garīgais atbalstītājs. Otrs bija LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Gvido Straube," stāsta Kohs Jumītis.
Māksliniekus meklē Krievijā
Autors apraksta dažādo armiju uzbūvi, kara gaitas, bruņojumu un uniformas, kurās bija tērpti latviešu karavīri. Pats vēl sarunā piebilst, ka šis nav klasisks uniformoloģijas darbs, tieši pretēji, Kohs Jumītis centies savus pētījumus aprakstīt drīzāk populārzinātniskā valodā, vienlaikus neaizmirstot par plašu izmantoto avotu klāstu. Kā viņš skaidro, tas tāpēc, lai kāds viņa darbus vispār gribētu lasīt. Uniformu zīmējumi, kā stāsta autors, tapuši sadarbībā ar vēsturiskā žanra māksliniekiem rekonstruētājiem no Krievijas – Juriju Jurovu un Nikolaju Zubkovu.
Kāpēc latviešu karavīrus zīmēja autori no Krievijas? Latvijā Kohs Jumītis centies, bet nav varējis atrast pietiekami prasmīgus māksliniekus un rekonstruētājus, kas būtu specializējušies uniformoloģijā.
"Šī nav klasiska uniformoloģijas grāmata, te ir arī tāds kultūrvēsturiskais un militārais piesitiens. Runājot par zīmējumu autoriem, tie galvenokārt ir krievi. Latvijā piecu vai sešu gadu laikā es neesmu atradis nevienu, lai gan esmu izmēģinājis sastrādāties ar daudziem māksliniekiem, profesionāļiem, amatieriem. Viņi vienkārši to nevar pavilkt. Tur ir sava ļoti sarežģīta specifika. Uniformologu aprindās par kādas parastas vienības krekla pogu, ja nepareizi uzzīmēsi, var nožņaugt. Es neteikšu, cik, bet tas prasa pamatīgus līdzekļus. Ja sponsori atrastos, tad jau gada beigās varētu runāt par nākamo grāmatu," piebilst autors. Kopumā viņa plānos ir sešu grāmatu sērija.
Pēc autora vārdiem, ar grāmatas pārdošanu sokas labi. "Cilvēkus, šķiet, uzrunā tas, ka es runāju par to, ka latvieši ir bijuši visur. Un tā arī bija. Pretēji visiem stereotipiem. No vienas puses, cilvēki saka, ka latvieši bijuši tikai kalpi, vergi un zemnieku tautiņa. Mūs zemē iedzinis arī stāsts par šiem 700 verdzības gadiem. Viss šis laiks zem vāciešiem – ai, ai, ai! Tas viss ir pupu mizas. Ir uzpūsti stereotipi. Īstenībā jau tik vienpusēji nemaz nebija. Latvietis ir ceļojis un karojis pa visu pasauli," uzskata grāmatas autors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
