Diemžēl laika trūkuma dēļ viņiem tas neizdevās. Tāpēc saņēmos un aizbraucu uz šiem Latvijas dižākajiem skumju un pateicības sakrālajiem veidojumiem. Lai viņi skatās un apjauš, lai izprot mūs arī no šī skumju un atmiņu cildenā rūgtuma.
Mēs esam diženi! Mēs esam pateikties spējīgi un tāpēc vēl ilgi būsim šajā pasaules skaistajā nomalē.
Brāļu kapu sākums ir 1915. gads, kad vajadzēja atrast vietu kritušo latviešu strēlnieku apbedīšanai. Bija Pirmais pasaules karš, tam sekoja atbrīvošanās cīņas.
Vēlāk šo vietu vajadzēja norobežot un apzīmēt kā sevišķu. Ar to nodarbojās Rīgas dārznieks Andrejs Zeidaks (1874-1964). Vēlāk tika izsludināts konkurss uz Brāļu kapu memoriālā ansambļa veidošanu. Konkursā uzvarēja tēlnieks Kārlis Zāle (1888-1942). Izveidojās komanda no arhitekta Aleksandra Birznieka, Pētera Federa un Andreja Zeidaka.
Celtniecības materiāls no Allažu šūnakmens raktuvēm, kā arī citiem Latvijā pieejamiem akmeņiem.
Padomju varas laikā bija mēģinājumi gan pārdēvēt kapus, gan pārapbedīt tajos padomju virsniekus. Tā būtu ideoloģiskā pretruna, kas paglāba šos kapus no apgānīšanas. Kuram pieder šī ideja – nezinu.
Apciemojot šo svētvietu, ievēroju, ka kapus uzkopj Latvijas armijas pārstāvji, kā arī sabiedroto NATO pārstāvji.
Izbrīnu manī izsauca agrāk nepamanītā "ģenerāļu aleja" pie pašas Mātes Latvijas pakājes.
Daži gadu skaitļi, kā 1940-1942, man lika domāt, ka tie bija ģenerāļi, kuri tika nogalināti pēc Staļina karaspēka ienākšanas Latvijā. Vēl jo vairāk – uz kapu akmeņiem bija uzraksts, ka apglabāšanas vieta nav zināma. Vēstures fakti liecina, ka faktiski visi Latvijas virsnieki tika represēti un nogalināti tajos baisajos gados. Tas ir atgādinājums šodienas armijas virsniekiem un valsts vadītājiem. Tāpēc es noliecu galvu to virsnieku un instruktoru priekšā, kas veidoja Latvijas armiju no 1992. līdz 1994. gadam. Viņu liktenis būtu līdzīgs. Valsts viņiem joprojām nav pateikusi paldies pilnā apmērā.
Maniem Somijas draugiem Raiņa kapi būtu interesanti no tā aspekta, ka 60 tonnu smagais granīts tika atvests no Somijas Turku pilsētas.
Raiņa kapi atklāti neticīgajiem 1925. gadā. Par Raiņa kapiem šo vietu nosauca pēc dzejnieka Jāņa Pliekšāna (1865-1929) apglabāšanas šajos kapos. Pieminekļa autors ir Kārlis Zemdega.
Pētera Ārenda kolonādi atklāja 1932. gada 11. septembrī, klātesot visai tā laika valsts un inteliģences elitei. Pats piemineklis, kas radīts no rozā granīta, atklāts 1935. gadā. Tādējādi jaunekļa skulptūra, kuru citur varētu redzēt no visām pusēm, pie mums ir skatāma tikai no priekšpuses. Latvieši ir kautrīga tauta līdz svētulīgai pliekanībai. Tā man teica viens no padomju armijas pārstāvjiem. Piemēram, Mikelandželo Buonarroti (1475-1564) "Dāvids" pievelk pie sevis miljoniem svētceļniekus un tūristus jau vairākus gadsimtus, tādu piemēru viņš minēja.
Es atbildēju, ka šeit ir kapsēta, ierobežota telpa un atbilstoša pietāte. Par pieminekli Vilim Lācim es nevienam nestāstīju.
Man bija paradums, vedot slimos un ievainotos padomju armijas dienestniekus uz Rīgas kara hospitāli, rādīt tiem Brāļu kapus, Raiņa pieminekli un Rīgas Veco Sv. Ģertrūdes baznīcu. Tas bija iespējams, jo atkāpe no nozīmētā maršruta bija nenozīmīga.
Vēl tikai piebildīšu, ka Raiņa kapa piemineklim piemīt paaugstināts dabiskās radiācijas fons. Nekaitīga, ja uz viņa neguļ vai nesēž stundām ilgi.
Domāju, ka tas cilvēks, kurš izgudros polimera apvalku šūnakmens skulptūrām, kas tās pasargās no sēnītēm un aļģēm simtiem gadu, iegūs visas Latvijas un pat pasaules pateicību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
