No PSRS milža līdz 'čeburaškas' nojaukšanai – kas bija uzņēmums 'Radiotehnika' un vai pēc tā jāilgojas

Ražošanas apvienības "Radiotehnika" vēsture savā ziņā ir līdzīga citu padomju Latvijas industriālo milžu likteņa līkločiem – uzņēmuma pirmsākumi meklējami vēl brīvās Latvijas laikā, pēc padomju okupācijas "Radiotehnika" radās pēc vairāku iepriekš privātu ražotāju apvienošanas, laika gaitā tā izauga par savas nozares līderi Padomju Savienībā, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uzņēmums nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tagad no "Radiotehnikas" palikusi tikai nostalģija, vairāk nekā 30 gadus veci skaļruņi un magnetafoni dažās mājās, kā arī pats zīmols "Radiotehnika", kas pēkšņi ir atdzīvojies Krievijā.

"Radiotehnika" gan padomju laikos, gan mūsdienās kā savu rašanās gadu min 1926., kas gan nav īsti korekti. 1926. gada 25. oktobrī Latvijas ebreju uzņēmējam Ābramam Leibovicam (1869–1941) izdeva atļauju radioaparātu ražošanai no jau apstiprinātām shēmām. Tā radās jauna akciju sabiedrība "Ābrama Leibovica foto radio centrāle". 1932. gadā uzņēmums pārcēlās uz jaunām telpām Mūkusalas ielā 41.

Daudz lielāka ietekme uzņēmuma "Radiotehnika" vēsturē bija citam inženieriem – Aleksandram Apsītim, kurš 1933. gadā kopā ar Franci Žukovski nodibināja radio ražošanas uzņēmumu "A. Apsītis un F. Žukovskis", kas strādāja, izmantojot "Siemens" radiouztvērēju shēmas. Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gadā, visas privātās kompānijas, kas ražoja radiouztvērējus, nacionalizēja. Leibovica uzņēmumu nosauca par "Radiopionieri", bet Apsīša – par "Radiotechniku". Savukārt vācu okupācijas laikā abus uzņēmumus apvienoja un pārveidoja par "Telefunken Gerätewerk Riga", bet par vadītāju iecēla Apsīti.

1944. gada rudenī vācu okupācijas spēki pavēlēja visas rūpnīcas iekārtas evakuēt uz Vāciju, tomēr rūpnīcas darbinieki ar viltu kastēs sakrāva metāllūžņus, bet vērtīgā iekārtas no Mūkusalas ielas slepus pārveda uz pazemes bunkuru Pārdaugavā, Dārza ielā, kur atradās Apsīša uzņēmuma telpas