Foto: Latviešu leģiona 15. divīzijas 33. kājnieku pulka karavīri atkāpšanās laikā Pomerānijā. Foto: Latvijas Kara muzeja krājums
17 kilometrus garš ceļš Polijas ziemeļos starp diviem ciemiem – Jastrovu un Lendičeku, kuru ar auto var nobraukt 15 minūtēs. Šajā ceļa posmā 1945. gada sākumā dažu dienu laikā gāja bojā, visticamāk, vairāki tūkstoši latviešu leģionāru, kuru mirstīgās atliekas vēl vismaz divus gadus pēc 2. pasaules kara mētājās ceļmalā.

78 gadus pēc 2. pasaules kara beigām joprojām precīzi nav zināmas Pomerānijas kaujās kritušo latviešu karavīru atdusas vietas. Tāpat pagaidām vienīgie pētījumi par šīm kaujām ir tapuši trimdā, un mūsdienās latviešu vēsturnieki cīņām Polijā vēl nav pamatīgāk pievērsušies.

Nedēļas sākumā Latvijas Kara muzejā tā vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins prezentēja šī gada jūnijā notikušās Pomerānijas ekspedīcijas rezultātus – vēsturnieki šovasar apmeklēja vietas, kur 1945. gada sākumā smagās kaujās piedalījās Latviešu leģiona 15. divīzija. Pasākumā pētnieki uzsvēra, ka latviešu leģionāru cīņas Polijā savā ziņā ir nedaudz piemirstas un par šo tēmu pārsvarā ir runāts tikai trimdā.

Pēdējie pētījumi par 15. divīzijas kaujām Vācijā tapuši pirms vairākām desmitgadēm latviešu politiskajā emigrācijā, kad 1962. gadā iznāca Artura Silgaiļa grāmata "Latviešu leģions" un 1978. gadā "Daugavas Vanagu" izdotā krājuma "Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā" sestais sējums. "Tomēr tobrīd nebija pieejami daudzi avotu materiāli, kas pieejami šodien. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā izdoti tikai apkopojoša rakstura darbi, karavīru atmiņas un atsevišķi raksti, bet ne plaši pētījumi par 15. divīzijas kaujām Vācijā. Zināms izņēmums ir Aivara Pētersona darbs "Mums jāpārnāk" par 15. izlūku bataljona kaujām Berlīnē, kas gan arī vairāk balstīts leģionāru atmiņās, nevis arhīvu materiālos. Diezgan droši var teikt, ka Latvijā šī tēma vēl nav plašāk pētīta," uzsver Tomaševskis.

Nesagatavoti kaujā


Latviešu leģiona 15. divīzija bija jau krietni paplosīta 1944. gada pavasara kaujās Austrumu frontē, kad to, daļēji izformējot, pārcēla uz mācību nometni Polijā, netālu no Gdaņskas, lai tā 1945. gada pavasarī atkal būtu kaujas spējīga. Jānis Tomaševskis pasākumā uzsvēra, ka vācu armija bija cerējusi uz vēlāku padomju ofensīvu, tomēr Sarkanā armija uzbrukumu Berlīnes virzienā sāka jau 1945. gada janvārī, nevis aprīlī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!