Es šodien biju uz kino. Un es sapratu, ka mīlu Tavi! Ir pagājis gads, kopš mēs izšķīrāmies un Tev ir cita, un es mīlu Tevi… es sēdēju un skatījos šo nerealitātes šovu, ko uztaisījuši cilvēki par to, kam paši netic un es zināju, ka mīlu Tevi. Es smējos, kur citi klusēja un raudāju, kur citi smīnēja, jo es mīlu… Paldies Tev! Jo es mīlu Tevi! Esmu tik bagāta, man nekā nav, tikai parādi un cauras zeķubikses, esmu bagāta, jo es mīlu… un pat vairs nav svarīgi – ko… Esmu bagātāka par Tevi, jo es mīlu bet tu nē! Smejies par šo naivumu, Tu nebūsi vienīgais kas par to smiesies, varbūt smiesies visi, jo mīlestība taču ir atstāta tiem kas taisa kino un pārvērš mīlestību par šovu! Es mīlu Tevi un rakstu šo vēstuli domās, ejot mājās no kino, vēstuli, kuru neviens nekad nelasīs, jo tās nemaz nav… man sāp, sāp tik ļoti, ka naktī kožu spilvenā lai nepamodinātu kaimiņus, jo gribas skaļi kliegt! Es mīlu Tevi! Es zinu, ka pienāks diena, kad es būšu brīva, jo mīlestība bez pretmīlas mirst, es zinu pienāks tā diena… bet arī tad es būšu bagātāka par Tevi, jo es būšu brīva! Man joprojām nekā nebūs, bet būs brīvība… kamēr Tev ir Tavs maģistra grāds un labs darbs, ar labu atalgojumu un labu mašīnu un labu… Bet man ir brīvība un man, nevis Tev pavasarī cīruļi debesīs skandēs atdzimšanas dziesmu! Lai arī biju Tavā dzīvē tikai neliela epizode, kura tāpat kā visas pārējās ir beigusies, es tomēr joprojām palieku bagātāka par Tevi, lai arī man šādu epizožu ir daudz mazāk, jo es mīlu Tevi! Un vienu dienu, es, gluži kā dziedāja galvenā varone, “pacelšos spārnos un aizlidošu”. Es pārvērtīšu mīlestību pret Tevi, spēkā un brīvībā! Es Tevi pārvērtīšu saldsērīgās atmiņās, no kurām vērpšu uz atmiņu ratiņa pasakas… es mīlu Tevi… Vai atceries to brīvības prieku un laimi, kas lika tam sermulim dejot savu pavasaru deju mums par prieku un tikai mums? Toreiz mēs bijām laimīgi, jo mīlējām. Es joprojām esmu laimīga, jo joprojām mīlu! Kino dzied, ka vislielākā laime ir mīlēt un saņemt pretmīlu, bet tā nav! Vislielākā laime ir – mīlēt! Vislielākā laime ir tad, kad iekšā sirdī, dvēselē ir mīlestība! Un lai nav Tevis, mīlestība paliek… es nemīlēšu Tevi, Tavs vārds drīz gaisīs gan no maniem smagākajiem murgiem, gan savādajiem sapņiem, kur skrienu pa pamestu pili un veru vaļā vienas durvis pēc otrām, kaut ko meklējot, gan no nomoda rēgiem, kad kādu citu nosaucu Tavā vārdā… un es joprojām būšu laimīgāka un bagātāka par Tevi, jo es mīlu! Šī mīlestība, kas tik ilgu laiku bija kā pinekļi, kļūs par manu brīvības dziesmu… kādreiz… KAD ES REIZ PĀRSTĀŠU MĪLĒT TEVI???

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit