Senāk man pat mazliet patika tās bezmiega lēkmes - stundām ilgi guļot gultā un blenžot griestos varēja visu kaut ko izdomāt un pārdomāt, bet tagad, kad tev agri no rīta jābūt darbā un jābūt spējīgam aktīvi strādāt, tās ir mokas. Un tagad arī tās bezmiega lēkmes uznāk uz nedēļu - līdz kādiem trim četriem naktī blenz griestos, tad beidzot aizmiedz kaut kādā murgainā pusmiegā, sešos celies un velcies uz darbu, kur ierauj kafiju un tādā zombija stadijā, ar varu turot acis vaļā, nolauz kaut kā to dienu, līdz čāpo mājās. Tā kā ir pilnīgs un galīgs enerģijas trūkums, tad neko jēdzīgu padarīt tāpat neesi spējīgs. Un kā pienāk guļamlaiks, tā iestājas kaut kāda trauksme un domas kā pingponga bumbiņas šaudās pa galvu - tiktiktiktiktiktiktiktik. Galu galā iestājas bezmaz vai fobija no gulētiešanas, jo bail, ka nevarēsi aizmigt.
Protams, vajadzētu laikā starp darba dienas beigām un gulētiešanu sevi pamatīgi nogurdināt ar kādām fiziskām aktivitātēm, bet tās bezmiega nedēļas laikā es vienkārši fiziski neesmu spējīga sevi uz kaut ko piedabūt. Un fiziskās aktivitātes man drīzāk stipri uzmundrina, tāpēc es labāk sportoju no rītiem.
Ar pilnmēnesi manas bezmiega lēkmes sakrīt tikai dažreiz. Man liekas, ka attiecībā uz pilnmēnesi lielā mērā cilvēki paši to izraisa - tu zini, ka rīt sāksies pilnmēness, sadomājies un satraucies, ka nevarēsi aizmigt, un, protams, tad nevari arī aizmigt, jo esi pavisam sapsihojies.
Bet uz pēdējo pilnmēnesi, kas bija pagājušajā nedēļas nogalē, gan es, gan mīļotais sirsnīgi gaudojām. Trakākais, ka pirmo reizi mēs abi modāmies pāris stundas pirms modinātāja ap sešiem septiņiem. Protams, kā nozvana modinātājs, tā uzreiz saldais miedziņš klāt!
Vēl esmu novērojusi, ka problēmas ar miegu parasti ir iepriekšējā naktī pirms mēnešreižu sākšanās. Laikam tās hormonu svārstības kaut kā ietekmē. Un, protams, pirms visiem svarīgiem notikumiem - eksāmeniem, ceļojumiem, lidojumiem utt. Bet tas ir gaužām loģiski, jo pats esi satraucies.
Gadu gaitā esmu izstrādājusi arī vairākas aizmigšanas metodes. Tabletes neriju, jo man vispār nepatīk lietot zāles. Pie briesmīgiem kreņķiem, kad tu esi spējīgs tikai nekustīgi gulēt un bez skaņas raudāt, esmu dažas reizes dzērusi kaut kādas tējas un baldriānu tabletes. Aitiņu skaitīšanu mēģināju sen atpakaļ - vizuāli iztēlojos nakti, zvaigžņotas debesis, aitu baru pļavā un žogu. Un tad galvā monotoni skaitīju: Viena aita lec pār žogu (to skatu arī iztēlojoties), otra aita lec pār žogu, trešā aita lec pār žogu, ceturtā aita lec pār žogu... Vairs neatceros, vai tā bija efektīva metode, bet vairs to neizmantoju. Tad jau laikam nebija. Labi sanāca aizmigt ar kādas grāmatas vai filmas sižeta atstāstīšanu it kā sev vai iedomātam draugam. :) Tas laikam darbojas kā pasakas lasīšana. Vēl es mēdzu izdomāt sižeta turpinājumus kādam labam sapnim. Iedzeršana nepalīdz, tikai ja nu tiešām vienu vīna glāzi pavisam lēnām iemalko. Ja izdzeras divas glāzes, tad sirds sitas, domas šaudās un viss miegs vējā.
Noslēgumā iesaku noklausīties Ūdrīša un Kronberga projekta „UK" lielisko dziesmu „Bezmiegs" , kuras rindiņa arī nonākusi manā virsrakstā.
Redakcijas piezīme: Ja vēlies kļūt par pastāvīgo autori "Delfi Sievietēm" blogu sadaļā, piesakies pa e-pastu sieviete@delfi.lv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
