Atis Klimovičs: Gruzīnus no rietumu kursa neatturēt

Foto galerija

Pat neraugoties uz to, ka pamats tam it kā būtu bijis - ko te teikt par Krievijas vāji slēpto militāro iejaukšanos abos bruņotajos konfliktos, kas deviņdesmito gadu sākumā risinājās divās Gruzijas autonomijās - Dienvidosetijā un Abhāzijā un daudz ko citu. Toreiz šī Maskavas iejaukšanās un separātistu atbalstīšana beidzās ne tikai ar to vien, ka Tbilisi zaudēja jebkādu varu pār minētajām autonomijām. No Dienvidosetijas tika padzīti vairāki tūkstoši gruzīnu, bet milzu skaitļus tas sasniedza Abhāzijā - no turienes nācās mukt 250 tūkstošiem gruzīnu. Tikai retajam ir izdevies atgriezties mājās, bet pārējiem nācies piemēroties jaunai dzīves vietai.

Visu šo laiku abās tikai formāli Tbilisi pakļautībā esošajās teritorijās kārtību sargājuši Krievijas ,,miera uzturētāji,,, kas tur uzturas ar Neatkarīgo valstu savienības (NVS) dalībvalstu vadītāju doto mandātu. Kremlis arī bijis galvenais sarunu vidutājs starp gruzīniem un abhāzu, kā arī osetīnu separātistiem. Aizvadītajos 15 gados Krievija neko nav padarījusi, lai konflikti tiktu atrisināti. Paveikts tieši pretējais - gandrīz visi osetīni un abhāzi ieguvuši Krievijas pilsonību un autonomiju vadība jau vairākas reizes paziņojusi, ka vēlas iestāties Krievijas Federācijā.

Maskava to gan līdz šim noraidījusi, taču atjaunojusi ekonomisko sadarbību ar abām separātistu pārvaldītajām teritorijām, pārkāpjot pasludināto šo republiku blokādi, un pavisam nesen ievedusi prāvus karavīru papildspēkus Abhāzijā.

Gruzija līdz šim oficiāli nav pieprasījusi krievu spēku izvešanu no Dienvidosetijas un Abhāzijas. Iespējams, tieši tādēļ visas runas par krievu militāristu nomaiņu ar citu valstu karavīriem ir palikušas tikai runu līmenī. Tāpat īsti nav saprotama arī Gruzijas atrašanās NVS sastāvā, ja sadraudzības miera uzturētāju rīcība šo valsti nespēj apmierināt.

Vairāki gruzīnu politiķi man ir teikuši, ka neesot nekādas nepieciešamības izstāties no sadraudzības. Tā joprojām esot uzskatāma par vietu, kur iespējams paust savu viedokli, kā arī uzturēt labas divpusējās attiecības ar dažām no NVS dalībvalstīm. Arī tagad tiek sagaidīts, ka drīzajā NVS sammitā Sankt Pēterburgā Gruzijas prezidentam Mihailam Saakašvili izdosies runāt ar jauno Krievijas valsts galvu Dmitriju Medvedevu. Gruzijas pārstāvji izteikušies, ka gaidot no šīs tikšanās jaunas attiecības starp Maskavu un Tbilisi. Taču par to gan nākas šaubīties.

Prognozējot situāciju tuvākajā nākotnē, būtu vērts ieklausīties Dimitrijā Rogozinā, kas pārstāv Krieviju NATO mītnē Briselē. Viņš brīdinājis, ka Gruzijas un Ukrainas uzņemšana aliansē nozīmēšot ārkārtīgi sliktas attiecības starp Maskavu un Rietumiem. Ņemot vērā teikto un arī to, ka Gruzijā nav nopietnu politisko spēku, kas neatbalstītu iestāšanos NATO, normālas attiecības Maskavai ar Tbilisi, šķiet neiespējamas. Gruzijas sabiedrībā nav domstarpību par Rietumu vektoru un nepieciešamību kļūt par NATO dalībvalsti. To parādīja arī referendums gada sākumā, kad 77% Gruzijas iedzīvotāju nobalsoja par kursu uz NATO.

Savu ceļu uz dalību aliansē Gruzija vērā ņemami nostiprinājusi ar reformām bruņotajos spēkos. Tā vairs nav iepriekšējā prezidenta Eduarda Ševardnadzes laiku armija - ar nepieklājīgi zemām algām, sliktu uzturu un veciem ieročiem. Kopš 2003.gada nogales, kad pie nāca M.Saakašvili, gruzīnu armija tikusi reformēta soli pa solim. Līdz ar to tieši bruņotie spēki, tāpat kā policija, visai uzskatāmi parāda Gruzijā notiekošās reformas.

Diemžēl civilajā sektorā ne visur tas norisinājies līdzīgā ātrumā. Armijā arī ieguldīts visai daudz līdzekļu. Kopš Irākas kara sākuma tieši šajā valstī savas militārās iemaņas ir noslīpējuši daudzi gruzīnu karavīri. Šobrīd Irākā atrodas vesela brigāde - 2500 vīru. Viņus bija paredzētas izvest jau augustā, bet pēc sirsnīga amerikāņu lūguma palikt ilgāk, nolemts izvešanu atlikt līdz gada beigām.

Ņemot vērā Krievijas dažādos izlēcienus pret Gruziju - tajā skaitā ,,nejaušo,, bumbu nomešanu Gruzijas teritorijā, ekonomisko embargo pasludināšanu (gruzīnu vīnus un minerālūdeni Krievija nepērk jau divus gadus), kā arī visus divos gadsimtos Krievijas okupācijā pieredzētos pārinodarījumus kopumā, gruzīnu prorietumnieciskā izvēle šķiet pilnīgi saprotama.