Foto: Reuters/Scanpix

Pirms nepilniem diviem gadiem ar Tunisijas iedzīvotāju masu protestiem pret pastāvošo varu un nevienlīdzību aizsākās fenomens ko vēlāk nodēvēja par "arābu pavasari". Portāls “Delfi” iepazīstina ar arābu valstu līderiem, kuri "arābu pavasara" dēļ bijuši spiesti ieviest politiskās reformas, ir apcietināti, zaudējuši amatus, devušies trimdā vai nogalināti.

Ierasti reģiona līderi varu ieguvuši militāru apvērsumu laikā vai to mantojuši, bet pēdējo gadu notikumi liecina, ka valstu iedzīvotāji alkst pēc lielākas demokrātijas, kas šīs tradīcijas varētu mainīt. Bijušo un esošo labi ilustrē šī fotogrāfija, kurā nu jau mirušais Lībijas prezidents Muamars Kadafi (vidū) 2010. gada Arābu un Āfrikas valstu līderu konferencē ar elkoņiem atspiedies pret patlaban notiesāto Ēģiptes prezidentu Hosni Mubaraku (pa labi) un šogad amatu atstājušo Jemenas prezidentu Salehu.

Kas noticis ar arābu valstu līderiem?



Foto: Reuters/Scanpix

2010. gada decembrī Tunisijā aizsākās plaši protesti pret lielo bezdarba līmeni, nevienlīdzību un valdības noteiktajiem vārda brīvības ierobežojumiem. Tikai mēnesi vēlāk, 2011. gada 14. janvārī, valsts prezidents Zinelabidīns ben Ali emigrēja uz Saūda Arābiju.

Lai gan viņš joprojām atrodas trimdā, Tunisijas militārais tribunāls gāztajam valsts prezidentam ben Ali aizmuguriski piespriedis vairākus cietumsodus par dažādām apsūdzībām, tostarp par slepkavībām tautas sacelšanās laikā, izšķērdēšanu, ieroču un narkotiku nelikumīgu glabāšanu, krāpniecību un varas ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī uzsākta jauna tiesa, kurā par demonstrantu slepkavībām eksprezidentam tiek pieprasīts pat nāvessods. Tunisija ir izdevusi starptautisku orderi viņa aizturēšanai un pieprasa, lai Saūda Arābija izdotu ben Ali un viņa sievu Leilu Trabelsi.

Par jauno prezidentu kļuvis cilvēktiesību aktīvists Moncefs Marzuki. Valsts problēmas gan ir palikušas iepriekšējās - bezdarbs ir gandrīz dubultojies, pārsniedzot 20 procentu robežu, kritušies investīciju apjomi un sarukusi tūrisma nozare. Augustā sākušies arī jauni protesti pret valdošās islāmistu partijas vēlmi konstitūcijā ierobežot sieviešu tiesības.



Foto: AFP/Scanpix

Ēģiptes politiskās elites maiņa sekoja drīz pēc Tunisijas plašajiem nemieriem. 2011. gada janvārī trīs desmitgades valdījušais prezidents Hosni Mubaraks sapratis, ka nespēs ar varu apspiest pūli, sākotnēji solīja atkāpties rudenī, bet jau februārī bija spiests nodod varu armijai. Vēl pēc diviem mēnešiem Mubaraks un viņa divi dēli tika apsūdzēti korupcijā un apcietināti.

Prezidents valdīšanas laikā piedzīvojis vismaz sešus atentāta mēģinājumus, taču politisko stabilitāti vienmēr palīdzējušas noturēt viņa draudzīgās attiecības ar Rietumvalstīm. Šajā reizē Rietumu atbalsts nesekoja un vairāk kā gadu ilgais Mubaraka tiesas process beidzās ar mūža ieslodzījuma piespriešanu. Tiesas process atzīmējams arī kā pirmais, kurā kādu arābu līderi tiesā viņa paša tauta.

Politiskās reformas gan joprojām turpinās, armija aizvien lielāku varu nododot civilajai valsts pārvaldei. Vienlaikus, izmantojot varas vakuumu, atsevišķās valsts daļās, piemēram Sīnaja pussalā aktivizējies islāma radikālisms, kas satraucis ne tikai jauno valsts eliti, bet arī kaimiņvalsti Izraēlu.



Foto: Reuters/Scanpix

Vienlaikus ar protestiem kaimiņvalstīs arī Lībijā sākās plašas demonstrācijas pret vairāk nekā 40 gadus valdījušā līdera Muamara Kadafi totalitāro politiku. Varu ieguvis 27 gadu vecumā pēc apvērsuma pret karali Idrisu, Muamars Kadafi veiksmīgi pārņēma valsts ekonomiku savā kontrolē. Brālis Vadonis, kā viņam labpatika sevi dēvēt, radīja jaunu, centralizētu pārvaldes sistēmu, bet kā valsts pamatlikumu pasludināja paša sarakstīto "Zaļo grāmatu".

Sākotnējos protestus Kadafi centās apspiest ar spēku, kas izsauca starptautiskās sabiedrības sašutumu un novēršanos no viņa režīma. Pēc sabiedroto spēku atbalsta opozīcijai, līderis bija spiests pamest valsts galvaspilsētu, lai ilgstoši bēguļotu. Viņš tika nogalināts vairākus mēnešus pēc kauju sākuma, kaujiniekiem iebrūkot Kadafi dzimtajā Sirtas pilsētā.

Lībijā ilgus gadus bija viens no augstākajiem dzīves līmeņiem Āfrikā, bet tagad, jau nepilnu gadu pēc Kadafi nāves, centrālā valdība joprojām nav spējīga pilnībā pārraudzīt valsti, jo tajā darbojas dažādi revolūcijas laikā radušies bruņoti grupējumi



Foto: Reuters/Scanpix

Jemenas prezidents Ali Abdallāhs Salehs, atbildot uz opozīcijas protestiem, sākotnēji solīja nepagarināt savu prezidentūras termiņu pēc 2013. gada, kā arī nenodot varu savam dēlam. Protestiem turpinoties arī pēc šiem solījumiem, līderis izlēma pielietot ieročus, kā dēļ opozicionāru pusē nostājas galvenie armijas vadoņi, kā arī vairākas citas amatpersonas.

Pēc gadu ilgiem protestiem, kuru starpā Salehs guva arī smagus apdegumus bumbas sprādzienā, viņš piekrita Persijas līča valstu sadarbības padomes izstrādātajam miera plānam, novembrī savas pilnvaras nododot viceprezidentam Abdrabuham Mansuram Hadi. Kad Hadi pēc šogad notikušajām vēlēšanām kļuva par prezidentu, Salehs oficiāli atkāpās no amata. Par spīti protestiem, Jemenas parlaments eksprezidentam garantēja imunitāti.

Pēc varas maiņas daudzas arābu valstis vāc līdzekļus, lai atjaunotu Jemenas sagrauto infrastruktūru. Tikmēr valsts armijai ar ASV un citu sabiedroto palīdzību izdevies valstī apkarot teroristiskās organizāciju "Al-Qaeda", kas arābu valstī nostiprinājās nemieru laikā. Līdz šim jau izdevies ieņemt vairākus organizācijas bastionus, nodrošinot lielāku politisko stabilitāti Jemenā.



Foto: AFP/Scanpix

Marokas Karalis Muhameds VI no "arābu pavasara" cieta vismazāk, salīdzinot ar citiem Ziemeļāfrikas valstu līderiem. Reaģējot uz protestiem, viņš izsludināja referendumu par konstitūcijas izmaiņām, kas guva plašu tautas atbalstu.

Lai gan konstitucionālās izmaiņas paredz vairāk teikšanas parlamentam un premjerministram, valsts vadītājam joprojām paliek veto tiesības lielākajā daļā lēmumu. Tādējādi pēdējie arodbiedrību protesti jau tika vērsti tieši pret premjeru Abdelilu Benkirānu par nespēju ieviest reformas valsts pārvaldē.



Foto: Reuters/Scanpix

Omānas Sultāns Kābūss ibn Saīds pēc pirmajiem protestiem, kuros policija nogalināja vienu protestētāju, publiski uzrunāja valsts iedzīvotājus. Viņš tiem sasolīja papildus darba vietas un citus labumus, līdz ar ko protesti pret pastāvošo varu arī beidzās.

Lai nodrošinātos pret jebkādiem turpmākiem protestiem, sultāns palielinājis arī tautas vēlētās padomdevēju padomes pilnvaras.

Ibn Saīds varu ieguva bruņotā apvērsumā, gāžot no troņa savu tēvu. Omānas sultanātā viņš pilda valsts vadītāja, premjera, kā arī ārlietu, aizsardzības un finanšu ministru funkcijas. Līdzšinējo valsts stabilitāti nodrošinājusi naftas nauda, kas dāsni ieguldīta infrastruktūras un valsts iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanā.



Foto: AFP/Scanpix

Baidoties no nekārtībām, Saūda Arābijas karalis Abdullahs bin Abduls Azīzs 2011. gada februārī paziņoja par veselības aprūpes izdevumu palielināšanu, bet pēc nelieliem protestiem galvenokārt šiītu apdzīvotajos austrumos, viņš aizliedza jebkādus publiskus protestus, lai "saglabātu nācijas drošību un stabilitāti".

Lai gan valstī pašā lieli protesti nenotiek, Saūda Arābijas armijas spēki tika nosūtīti palīdzēt apspiest protestus Bahreinā. Tāpat valstī patvēries bijušais Tunisijas prezidents.

Pērnā gada rudenī konstitūcijā arī sievietēm tiek paredzētas lielākas tiesības - viņas turpmāk drīkst piedalīties vēlēšanās un pašas kandidēt "Shura" padomē (politiski ietekmīgākā politiskā institūcija tūlīt aiz karaļa). Jāatzīmē, ka īsā laika posmā valstī miruši divi kroņprinči, par nākamo troņa kandidātu kļūstot liberālajam princim Zālmanam.



Foto: Reuters/Scanpix

Kataras šeiham Hamadam bin Halifu al Tani līdz šim nav nācies saskarties ar protestiem, kādi pērnā gada pavasarī lavīnveidīgi parādījās citās arābu valstīs. Varu šeihs ieguva 1995. gadā, ar militāru spēku gāžot savu tēvu. Kopš tā laika viņš bauda savu pavalstnieku atbalstu.

2011. gadā Katara kā viena no militāri spēcīgākajām reģiona valstīm arī iesaistījās sabiedroto spēku īstenotajā misijā Lībijā, atbalstot opozīcijas kaujinieku spēkus.

Jau vēlāk, novembrī, Hamads bin Halifs al Tani paziņoja, ka 2013. gadā notiks Kataras Padomdevēju Padomes vēlēšanas, kas varētu būt pirmās tiesiskās vēlēšanas šajā valstī.



Foto: Reuters/Scanpix

Apvienoto Arābu Emirātu šeihs Abdullāhs bin Zājids Alnahjāns, līdzīgi kā Kataras valdnieks, aktīvi iesaistījās sabiedroto militārajās kampaņās, palīdzot gāzt Lībijas līderi Muamaru Kadafi.

Valstī pašā protesti gan nenotika, bet baidoties no tiem, tika apcietināti un vēlāk atbrīvoti pieci uz reformām aicinoši aktīvisti. Viņi interneta vidē publicēja parakstītu petīciju, aicinot uz pārvaldes sistēmas maiņu. Savukārt šā gada aprīlī valdošās Alnahjānu ģimenes loceklis nonāca mājas arestā, jo atklāti aicināja īstenot politiskās reformas.

Šeihs jau kopš 1971. gada uzvarējis visās vēlēšanās. Viņa popularitāte galvenokārt balstās tolerancē pret citām reliģijām un arābu valstīm neraksturīgi vienlīdzīgo attieksmi pret sievietēm.



Foto: Reuters/Scanpix

2011. gada janvārī, reizē ar citām Ziemeļāfrikas valstīm, Alžīrijā izcēlās plaši protesti pret augstajām pārtikas cenām un bezdarbu. Sadursmēs ar policiju bojā gāja divi cilvēki. Prezidents Abdelazīzs Buteflīks drīz pēc tam noteica cenu griestus pašiem svarīgākajiem pārtikas produktiem, taču atsevišķas demonstrācijas turpinājās, pieprasot 19 gadus pastāvējušā ārkārtas stāvokļa atcelšanu, kas arī tika panākts.

Jau pērnā gada pavasarī Buteflīks uzsāka plašas reformas demokrātijas veicināšanai, tostarp atcēla valsts monopolu pār televīziju un radio.


Foto: Reuters/Scanpix

Bahreinā politiskie opozicionāri, galvenokārt šiīti, protestus uzsāka 2011. gada februārī. Sākoties nemieriem, karalis Hamads bin Īsa al Halifa katrais ģimenei uzdāvināja 1000 dināru (aptuveni 1500 latus) Opozīcijas protesti gan nemazinājās un jau pirmajās dienās tā saskārās ar Bahreinas bruņoto spēku pretestību, ko atbalstīja arī Apvienoto Arābu Emirātu kaujas vienības.

Vēlāk gan tika atzīts, ka protesti apspiesti pārāk brutāli un vairāku apcietināto, tajā skaitā 20 mediķu, kuri palīdzējuši ievainotajiem protestētājiem, sodus mīkstināja.

Protesti pret Bahreinas karali turpinās joprojām.



Foto: AFP/Scanpix

Jordānijas karalis Abdulla II Hašimīts līdz šim spējis valsti pozicionēt kā "arābu pasaules Silīcija ieleju", aktīvi attīstot infrastruktūru un veicot gan demokrātiskas, gan ekonomiskas reformas. Viņš ir populārs arī sava aktīvā dzīvesveida dēļ - karalis nirst, lec ar izpletni, kā arī reiz, pirms stāšanās sava tēva vietā, bijis Jordānijas autosacīkšu čempions.

Lai gan protesti Jordānijā tā arī nesākās, pēc "arābu pavasara" sākuma Abdulls II Hašimīts paziņoja, ka grasās reformēt valsts pārvaldi, ieviešot Lielbritānijas kabinetu valdības sistēmu. Pagaidām turpinās debates par tās ieviešanu.



Foto: AP/Scanpix

Kuveitā protestos iesaistījās simtiem jauniešu, pieprasot politiskās pārmaiņas. Emīrs Sabahs al Ahmads as Sabahs, baidīdamies no turpmākiem protestiem, atlaida par korupciju apsūdzēto premjerministru un viņa sastādīto valdību.

Tā rezultātā emīrs ir ieguvis nosacītu mieru. Šā gada pavasarī notikušajās vēlēšanās uzvarēja islāmistu vadītās opozīcijas bloks, kas vēlējās Kuveitas likumdošanu pielīdzināt islāma likumiem. Šādu vēlmi emīrs patlaban ir bloķējis, izraisot valdības šķelšanos.



Foto: AP/Scanpix

Sīrijā protesti un nemieri pret prezidenta Bašara al Asada režīmu notiek jau kopš 2011. marta. Šogad tie pārvērtās visaptverošā pilsoņkarā. Cilvēktiesību organizācijas paziņojušas, ka kopš protestu sākuma bojā gājuši vairāk nekā 25 000 cilvēki.

Lai gan al Asada valdība jau pazaudējusi vairākas augsta līmeņa amatpersonas, tām pārejot opozīcijas pusē vai tiekot nogalinātām, prezidents atteicies piekrist Arābu līgas aicinājumam atkāpties. Viņam un ģimenei iepriekš tika piedāvāta droša aizbraukšana no Sīrijas, ja viņš pārtrauks pretoties opozicionāriem.

Patlaban valsti pametuši visi citu valstu novērotāji un pilsoņu karš draud izraisīt plašākus nemierus visā reģionā, tajā skaitā kaimiņvalstī Libānā.



Foto: AP/Scanpix

Kamēr pārējā arābu pasaulē pēdējos divus gadus jūtamas "arābu pavasara" veicinātas politiskās pārmaiņas, Libānai iekšpolitiskās nestabilitātes dēļ šie notikumi lielākoties gājuši secen. Tās valdību patlaban vada "Hezbollah" kustības pārstāvis Najībs Mikati, kuru ANO Libānas speciālais tribunāls apsūdz bijušā valsts premjera Rafika Hariri slepkavībā.

Tikmēr šā gada vasarā Libānas teritorijā no blakus esošās Sīrijas ieradās aizvien vairāk bēgļu. Arī pats Sīrijas pilsoņu karš draud pārmesties uz valsts ziemeļdaļu - vairākās Libānas pilsētās, tajā skaitā ostas pilsētā Tripolē, jau vairākus mēnešus atklāti karo savstarpēji naidīgo šiītu un sunnītu kaujinieki. Līdz šim valsts centieni puses nomierināt ir cietuši sakāvi.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!