Mazs bērniņš, sajūsmā iebrēkdamies, ienāk pasaulē. Bērnība un pusaudža gadi paiet krāsaini un piesātināti. Debesis ir zilas, un zāle ir zaļa. Pienāk mīlestības laiks, rodas citi bērniņi. Dzīvē negaidot ienāk rūpes un pelēkas domas. Gadiem ritot, nebūtībā izgaist bērnības sajūsma un sapņi. Pienāk mūža novakares rūgtums un tukšums.
Nemānīsim sevi. Bērnības beigas, pieaugušā dzīves sākums un uzradusies atbildības nasta daudziem nozīmē bezrūpības un laimes beigas. Sākas rutīna, pazūd agrāk tik ierastā eiforiskā sajūta, kad viss ir tik jauns un aizraujošs. Pozitīvisms nomainās uz negatīvismu. No tā nespēj paglābties ne sievietes, ne vīrieši.

Blakus šai rūpju māktajai pasaulei ar nerimstošu sparu vēl arvien dzīvo bezrūpīgo bērnu pasaule. Pasaule, kura nu ir zudusi rūpju māktajiem. Bet ir arī cita paralēlā pasaule - baltos uzsvārčos, pie mikroskopiem un mēģenēm, pie ciklotroniem un fMRI - kuru faktiski neskar šis dzīves sagurums, šī dzīves spara un jēgas pēkšņā izzušana.

Dzīves sagurušie, rūpju nomāktie ir palikuši pusceļā starp divām pasaulēm. Bērnības pasaule ir pazaudēta. Pienākums pret cilvēku sugas turpināšanu izpildīts. Daba vairs tikai pieprasa izaudzināt bērnus, un pēc tam izmet tevi kompostkaudzē. Ir atlicis tikai solītis līdz tai citai dzīves jēgas un interesantu piedzīvojumu pilnajai pasaulei. Bet Laimes Zeme paliek nesasniedzama, kas vairo rūgtumu pret tiem, kas tajā dzīvo laimīgi un pārticīgi.

Kas ir tas noslēpums, kas ļautu no ēnu viduszemes nokļūt Laimes Zemē? Vai tur nokļūt ir katra paša spēkos, jeb atliek vien paļauties uz likteni?

Aprunājoties ar Laimes Zemē nonākušajiem, ir iespējams izdibināt viņu noslēpumu. Šie cilvēki lasa grāmatas – mācās bez priekšā teikšanas. Dara to ko grib, lasa to, kas interesē. Sabiedrības vairuma, draugu vai draudzeņu viedoklis viņiem nav saistošs, jo viņi ir nostājušies uz sava dzīves ceļa, uz savas zināšanu takas. Viņiem cieņā ir mācības un zināšanas, nevis hokejs, ikvakara televizora tukšums, vai sektas.

Jā – viņi taču sāka mācīties jau bērnībā. Viņi taču nepalaida garām iespējas. Kā lai dzīvo tie, kuri savu iespēju palaida garām?

Par laimi, pētot Londonas taksometristu smadzenes, Laimīgās Zemes iedzīvotāji noskaidroja, ka iesākt nekad nav par vēlu (saprāta robežās). Attīstīt atmiņu (fiziskas izmaiņas uz labo pusi) var praktiski katrs normāls cilvēks. Londonas taksometristu smadzenes izrādījās piebāztas pilnas ar atmiņām par katru metropoles nostūrīti. Lietojot smadzenes, nevis ļaujot tām atrofēties kā sen netrenētiem vēdera lejasdaļas muskuļiem, iespējams sasniegt brīnumainus rezultātus.

Tāpat pasaulē eksistē tādi ūnikumi kā autodidakti. Šiem cilvēkiem nav nepieciešams vagars, kurš dzītu viņus ar pletni pa zināšanu taku. Viņi nav piesieti pie akadēmiskā gada, un lieki nestreso eksāmenos. Izrādās, ka internet veikalos var nopirkt kaudzēm vērtīgu mācību grāmatu. Izrādās, ka mācīties drīkst pats, un uz savu galvu. Ja tomēr vēl ir bail no sabiedrības nosodošā viedokļa, tad var mācīties mājās pa kluso savā istabā.

Kā spert pirmo solīti Laimīgās Zemes virzienā, pretim piepildījumam, laimei un pārticībai? Atliek tikai nopirkt mācību grāmatu par kaut ko, kas tev šķiet interesants. Pēc tam nākamo. Jau pēc gada, paveroties atpakaļ, varēs ievērot fantastiskas pārmaiņas uz labo pusi. Pārmaiņas maciņā būs tikai mazākais no ieguvumiem. Dzīvei būs atgriezies asums un jēga. Būs iegūta iespēja pašam izvēlēties savu dzīvi, būs iegūta patiesa brīvība un izpausmes iespējas.

Atliek tikai spert šo pirmo solīti. Nopērc grāmatu!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!