'Ceram atgriezties mājās': pirmā diena Ukrainas bēgļu atbalsta centrā Kongresu namā

Rīgas Kongresu nams jau pirmajā dienā, kad sāka darboties vienotais atbalsta centrs Ukrainas bēgļiem, piedzīvoja nepieredzētu apmeklētāju plūsmu. Lielākā daļa – sievietes ar bērniem un cilvēki gados. Latvija izziņojusi gatavību uzņemt desmit tūkstošus bēgļu. Jau pirmajā centra darbības dienā tika izsniegti vairāk nekā 700 rindas numuriņi, apkalpota – mazāk nekā puse. Aiz katra numuriņa ir sava traģēdija: bombardēšana, bēgšana, vīri un brāļi, kas palika sargāt dzimteni, cerības, dzīves. Bet sapņi ir palikuši – atgriezties mājās. "Delfi" stāsta par pirmdienu Rīgas Kongresu namā.

Uz lielā ekrāna nenogurdināmā Maša ķircina miermīlīgo un neveiklo lāci, kurš visvisādi cenšas atbrīvoties no dzīvi traucējošās viešņas... Skatītāju rindās – uz paunām guļoši bērni. Viņu mammas pilda anketas uz neskaitāmām lapām. Tepat arī ilgās gaidīšanas nomocītas vecmāmuļas, pa retam arī kāds vectēvs ar vainīgu smaidu sejā. Diezgan dīvaina izvēle – uzņemot Ukrainas bēgļus, rādīt viņiem populāro krievu animācijas seriālu "Maša un lācis", ko Rietumu pētnieki ne reizi vien nosaukuši par Kremļa maigo varu.

Kad februāra sākumā pēc ilgu gadu strīdiem valdība apstiprināja, ka Rīgas Kongresu nams būs Nacionālās koncertzāles mājvieta, neviens pat ļaunākajos murgos nespēja iedomāties, kādas viesizrādes te gaidāmas pavisam drīz.

Ļaužu pilnajā Kongresu namā ir karsti, skaļi, emocionāli, taču ne bezcerīgi. Neviens nerājas, neviens neko nepieprasa, gluži pretēji – visi cenšas cits citam palīdzēt: uzmundrināt, atbalstīt, padalīties ar vērtīgu informāciju. Darbinieki skaļā balsī sauc numurus krieviski – rindā gaidošie ķer zilas pases ar trejžuburi uz vāciņa un metas pie galda. Saņēmuši SIM karti "bezlimita zvaniem" uz Eiropu un Ukrainu, kas derīga trīs mēnešus, stājas jaunā rindā – pie nākamās valsts vai pašvaldības iestādes.

Rīgas domes izsludinātā "vienas pieturas sistēma" sākotnēji buksē ikvienā solī, taču tiek solīts ieeļļot "riteņus". Apņēmība un vēlme atbalstīt nelaimē nokļuvušo Ukrainas tautu burtiski jūtama gaisā.

Kas atbraukuši uz Latviju?

"Sākumā bija mazliet bail," atzīstas 11 gadus vecā Sofija un, mulsi pasmaidījusi, pāriet uz ukraiņu valodu. "Tik liela valsts, mums ar māsu bail pazust!" Meitenes mamma Marija skaidro, ka bēgušas no Slavutas mazpilsētas Hmeļņickas apgabalā – tur ir vien 30 tūkstoši iedzīvotāju, gandrīz visi visus pazīst. Nonākušas lielajā Rīgā, meitenes apjukušas. Un arī ceļš bijis grūts, 28 stundas mašīnā. Meitenēm četrreiz kļuvis slikti.

Pirms trim gadiem Marija apprecējās ar Latvijas nepilsoni un noformēja pagaidu uzturēšanās atļauju Latvijā. Īrējuši vienistabas dzīvokli. Ar laiku domājuši atrast lielāku mitekli un paņemt pie sevis bērnus, bet karš visu pasteidzinājis. Marija bija Rīgā, kad uzzināja – sācies karš. Baiļu pārņemtās meitas zvanījušas, fonā bija dzirdami lādiņu sprādzieni. Marijas māsa aizveda meitenes līdz Polijas robežai, kur stāvēja pārbijušos ļaužu pūļi ar segām un spilveniem, ko nu kurš bija paspējis paķert līdzi. Māsa atgriezās Slavutā pie 68 gadus vecās mammas, kura "no savām mājām nekur neies".

Dzimtenē Marija strādāja datortehnikas veikalā. Centās atrast darbu Latvijā, taču traucēja valodas barjera – bet varbūt tagad izdosies. Viņa pārdzīvo, ka meiteņu skolas grāmatas palikušas mājās, taču ļoti cer, ka izdosies turpināt mācības ukraiņu valodā.