Ernests Gulbis, Anastasija Sevastova un Jeļena Ostapenko – trīs vārdi, kas nu jau 15 gadus pārstāvējuši Latviju pasaules tenisa elitē. Tas ir brīnums, nevis likumsakarība, sarunā ar MVP piekrīt Ernests.
"Godīgi sakot, mēs neesam tur tikuši, pateicoties valstij, pateicoties Latvijas Tenisa savienībai un tās darbam. Mēs esam tur tikuši par spīti. Ar to saskaras arī citas mazākas tenisa zemes. Tas cilvēkiem iestāstīts nedaudz kā mīts – ka kaut ko sasniegt var tikai tad, ja ir nauda," viņš uzsver, ka redz citu ceļu, un gatavs to apliecināt, uzņemoties atbildību. "Man šķiet, ka tā ir bīstama tendence – kad uzvar nevis labākie speciālisti un idejas, bet gan cilvēki, kuri labāk māk sarunāt aiz slēgtām durvīm. Taču es uzskatu, ka neko nedrīkst kritizēt, ja sava māja nav savesta kārtībā. Mana māja ir teniss un viss, kas ar to saistīts. Es gribu Latvijas tenisa saimei dot iespēju izvēlēties."
Kas tevi vēl tur profesionālajā tenisā? Karjeras pīķis ir meklējams pagātnē, pašreizējie rezultāti tam pat nepietuvojas. Nav jābūt lielam tenisa speciālistam, lai to secinātu. Kas ir tava motivācija?
Ļoti dažāda. Un nepārtraukti mainās. Karjeras gaitā šī motivācija ir mainījusies vairākkārt. Šobrīd galvenā motivācija ir tāda: es gribētu beigt karjeru uz saviem nosacījumiem. Es negribētu beigt ar secinājumu, ka galīgi neko vairs nespēju. Gribu atgriezties līmenī, kurā es vēl kaut ko varu, nedaudz tajā noturēties un tad beigt. Nevis kā tagad – kad esmu noslīdējis un slīdu vēl zemāk, un uz tādas nots arī pieliktu punktu. Tas ir ļoti individuāls izaicinājums pašam sev. Lūk, galvenā motivācija.
Kas ir bijuši cēloņi tavai, kā pats minēji, noslīdēšanai?
