Ceļojums lejup pa reiz varenās upes beidzamo posmu izgaismo, cik sarežģīti būs novērst klimata pārmaiņu nesto katastrofu.

360 kilometrus no agrākā Arāla jūras krasta


Ūdens šeit līst no smidzinātājiem, no leknās zemes vilinot biezus samteņu un hibisku pušķus, pirms tas aiztek peļķēs uz karstajiem cementa trotuāriem.

Šis ikvakara rituāls, kas novērojams visā 200 000 cilvēku apdzīvotajā Urgenčā, pašā Uzbekistānas Horezmas oāzes vidū, ļauj pilsētai slīgt ziedos vēl vēlā rudenī.

Ar ūdeni no platās Amudarjas zēni aplaista stāvlaukumus un kravas automašīnas, kā arī tiek laistīti ceļi, lai cīnītos ar putekļu mākoņiem. Kokvilnas lauki, kurus baro niedrēm aizaugušu apūdeņošanas kanālu labirints, uz visām pusēm stiepjas līdz pat horizontam.

Ūdens šķietami ir pārpārēm. Taču tas ir vērtīgs un izzūdošs resurss, kuru te joprojām uztver kā pašsaprotamu, neskatoties uz fizisko tuvumu vienai no cilvēces lielākajām dabas katastrofām: reiz pasaulē ceturtā lielākā ezera – Arāla jūras – izžūšanai. 

Чтобы продолжить чтение, оформите абонемент.

Пожалуйста, подождите!

Мы подбираем для вас наиболее подходящее предложение подписки...

Loading...

Предложение о подписке не отображается? Пожалуйста, отключите блокировщик рекламы или перезагрузите страницу.
В случае вопросов пишите на konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!