Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Atskatoties uz pagājušā gada zīmīgākajiem notikumiem, karš Ukrainā noteikti ir saraksta augšgalā. Taču tam drīz vien seko Somijas un Zviedrijas pieteikšanās kļūt par NATO dalībvalstīm. Abu valstu nepievienošanās bruņotām aliansēm ir balstīta desmitgadēs vai pat simtgadēs senās ārpolitikas tradīcijās, kuras pārskatīt un visbeidzot arī apgāzt spēja tikai un vienīgi Krievija ar tās agresīvo imperiālismu. Likumsakarīgi – mūsu reģionā gaidāmās drošības situācijas izmaiņas ir izpelnījušās krietnu devu dažādu Krievijas prātuļojumu.

Bez Krievijas neesot Somijas


Krievijas Valsts domes Aizsardzības komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Aleksejs Žuravļovs skaidri un gaiši izteicās, ka Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO nozīmēšot tikai vienu – kļūšanu par Krievijas mērķi. Somijas gadījumā viņš pat bija kategoriskāks, proti, tikšot apdraudēta Somijas pastāvēšana. Viņa skatījumā, NATO vispārējais mērķis esot pārtraukt Krievijas eksistēšanu, līdz ar to Somijas pievienošanās NATO Krievijai piešķirot likumīgas tiesības atbildēt ar tieši to pašu. Un pat vairāk, Somijai esot jābūt pateicīgai Krievijai par to, ka Krievija vispār tai esot ļāvusi eksistēt.

Tajā pašā laikā politiķis atgādina par Krievijai raksturīgo lielvaru domāšanas modeli, kurā notiekošo kontrolē vien saujiņa valstu un visi pārējie ir spiesti iet pavadā. Viņš nenoliedz iespējamu bruņotu sadursmi starp Krieviju un Somiju, taču, viņa ieskatā, to panākšot nevis pati Somija, bet gan ASV spiediens. Līdz ar to zemteksts ir pavisam vienkāršs – līdz ar iestāšanos NATO Somijai vairs nebūs patstāvības, līdzīgi kā tās neesot Polijai un Rumānijai, kuras ASV mudinot uzsākt karu. Interesanti – viņš arī atzina, ka Baltijas valstis esot kā blaktis, tās pašlaik ejot to pašu ceļu, kuru gāja Ukraina, un atliekot vien redzēt, kur tas aizvedīšot.

Attiecībā uz Somijas iestāšanos prokremliskās vietnes ir centušās attīstīt ideju, ka aiz šādām ģeopolitiskām izmaiņām stāvot nevis pašu kandidātvalstu intereses, bet gan ārējs spiediens, proti, ASV intereses. Somijas gadījumā tika skaidri minēts, ka Rietumu pasaule kopumā un ASV konkrēti velkot Somiju iekšā NATO, faktiski it kā anulējot Somijas suverenitāti.

Tiek skaidrots, ka Somijas sabiedrībā par to neesot vienprātības vai daļa pat esot pret to, kas tikai apliecinot Helsinku politisko aprindu tuvredzību. Tāpat Somijas varas iestādēm tiek pārmesta kara un civilās aizsardzības jautājumu aktualizēšana, piemēram, informējot par bumbu patvertnēm un nepieciešamību veidot pārtikas un dzeramā ūdens krājumus, kas it kā vedot sabiedrību kara psihozes virzienā. Visbeidzot: gan Somijai, gan Zviedrijai tiek pārmesta nekompetence, proti, abas valstis neesot bijušas Krievijas uzmanības centrā, taču līdz ar iestāšanos NATO tās kļūšot par Krievijas mērķi, tādēļ abu valstu spertie soļi būs izrādījušies drīzāk destruktīvi.

Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova nāca klajā ar līdzīgām idejām attiecībā uz Zviedrijas gaidāmo dalību NATO. Proti, to pierādot gan divu politisko partiju iebilšana, gan vispārēja sabiedrības viedokļa neņemšana vērā. Viņasprāt, sabiedrība netiekot iesaistīta, jo tā neesot noskaņota par labu dalībai, un patiesais iestāšanās "vaininieks" esot ASV, kuras izvirzot savus noteikumus. Novembra nogalē viņa arī atgādināja, ka Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO varētu radīt saasinājumus un pat drošības riskus Arktikas reģionā. Līdz ar abu valstu dalību NATO septiņas no astoņām Arktikas reģiona valstīm būtu NATO dalībvalstis, astotajai esot pašai Krievijai. Tādējādi Zaharova uzskata, ka pastāv Arktikas militarizācijas draudi, kam, domājams, vajadzētu atturēt valstis no iestāšanās NATO.

Kā maskēt izgāšanos


Šo vēstījumu galvenais mērķis ir viens, proti, novērst uzmanību no Krievijas pilnīgas ārpolitiskas izgāšanās. Vēl līdz pagājušā gada 24. februārim Rietumu pasaule kopumā bija gatava meklēt veidus, kā sadzīvot ar Krieviju, un ne Zviedrija, ne arī Somija būtiski neizskatīja iespējas mainīt desmitgadēs iesakņojušās ārpolitikas un drošības politikas tradīcijas. Lai arī kā Kremlis to nemēģinātu noliegt, tik straujas politikas pārmaiņas panākt spēj tikai pēkšņi satricinājumi, par kuru paldies Kremlis var teikt tikai sev.

Tādā kontekstā iespējams ironizēt, ka tieši Krievija ir kalpojusi par labāko reklāmu dalībai NATO. Abu ziemeļvalstu nebūšana NATO sastāvā nenozīmēja neitralitāti, jo abas valstis bija zināmā mērā integrētas NATO struktūrās un ar tām sadarbojās, taču pastāvēja skaidrs nošķīrums starp sadarbību ar aliansi un dalību tajā, ko cita starpā atainoja arī sabiedriskā doma. Saprotams, Krievijai šāda lietu kārtība bija izdevīga, lai uzturētu pragmatiskas attiecības ar abām valstīm. Svarīgi atzīmēt, ka vēstures un ģeopolitisko saspīlējumu gaitā gan Somijai, gan Zviedrijai nācies spert sarežģītus soļus, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu, vienlaikus neradot draudus Krievijai un tās vēsturiskajiem priekštečiem. Taču 2022. gads parādīja, ka dzīvot pēc ierastajiem principiem vairs nav iespējams.

Un to ataino arī sabiedriskās domas izmaiņas abās ziemeļvalstīs. Pagājušā gada sākumā Somijā valsts dalību NATO atbalstīja aptuveni 30% iedzīvotāju, taču vien marta vidū rādītājs bija pieaudzis jau līdz 62%, un novembra nogalē tas jau bija tuvu 80%. Līdz ar to ir redzama skaidra sabiedriskās domas progresija, kas izpaužas arī valsts ārpolitiskā kursa maiņā. To arī nevar skaidrot ar kara psihozi, ko piesauc Kremļa vietnes, jo aktīva kara apstākļos informēt un izglītot savu sabiedrību par aizsardzības nepieciešamību ir likumsakarīgi. Arī Zviedrijā ir novērojama līdzīga tendence, proti, pagājušā gada sākumā dalību NATO atbalstīja aptuveni 37% iedzīvotāju, taču maijā tie bija jau 58%. Attiecīgi dažādu runājošo galvu idejas par nedemokrātisku procesu drīzāk ir centieni uzburt vēlamo par esošo, nevis patiess situācijas atspoguļojums.

Skaidri saprotams, ka pašreizējos apstākļos Krievijai ir nepieciešams rast vaininieku, kuram būtu jāuzņemas atbildība par Krievijas neveiksmēm. Atsaukšanās uz it kā pastāvošo spiedienu, kas būtu spiedis Zviedriju un Somiju pievienoties NATO, ir tikai daļēja patiesība. Šāds spiediens tiešām pastāv, taču to rada pati Krievija. ASV kā lielā ļaunuma piesaukšana kārtējo reizi palīdz stiprināt ideju, ka visa Rietumu pasaule ir sazvērējusies pret Krieviju un vēlas to pazemot.

Tas veicina ideju par Krieviju kā aplenkto cietoksni, uz kā pamata Kremlim it kā rodas pamats turpināt militarizāciju un ārpolitisku agresiju. Vienlaikus tas neuzkrītoši izplata ideju, ka visas valstis neesot vienlīdzīgas, proti, saujiņa ietekmīgāko valstu esot faktiski spējīga pārkāpt citu valstu suverenitāti un diktēt tām uzvedību, respektīvi, darīt to pašu, ko vēlas panākt Krievija.

Attiecīgi tādā veidā Krievija sevi mēģina nostādīt vienā līmenī ar ASV, lai celtu savu prestižu. Tieši šī argumentācija tiek izmantota, lai vainotu Ukrainu pie tās it kā gatavotajiem agresīvajiem plāniem pret Krieviju, kā arī, runājot par iespējamām miera sarunām Ukrainas kara jautājumā. Kremlim tīk atgādināt, ka ASV it kā nevēloties sēsties pie sarunu galda un risināt sarunas par kara izbeigšanu, lai gan lēmums par jebkāda veida mierizlīgumu ir Ukrainas rokās.

Līdz ar to Krievijas vēstījums šajā kontekstā ir lielā mērā balstīts uz uzmanības novēršanu no savām kļūdām, tās mēģinot pavērst citā gaismā, ka it kā ASV esot patiesie nelabvēļi.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!