Māris Zanders: Vispār humanoīdi spēj arī neklupt viens otram pie rīkles

Nav grūti nojaust, ka tālākais teksts saistīts ar gana krāšņajām un skaļajām debatēm (igauņu keramiķis Daugavpilī), par kurām "Delfi" jau pietiekoši rakstījuši. [1]

Vispirms gan jāsaka, ka izcili panākumi ticīgo jūtu aizskaršanā vēsturiski ir bijuši pašiem ticīgajiem. Piemēram, aprakstot t.s. Kalendāra nemierus Rīgā 1586. gadā, katoļu garīdznieks Dionīsijs Fabrīcijs (1564.–1617.) rakstīja: "(..) viņi iebruka jezuītu kolēģijā, kur uzlauza baznīcas durvis, padzina tēvus un apgānīja visu, kas atradās telpā. Svētie sakramenti tika izmētāti uz grīdas, ar plikām pēcpusēm viņi uzsēdās uz altāra... Viņi izlaistīja uz grīdas svēto ūdeni no trauka, kurā sabēra atkritumus." Svarīgi atzīmēt: ja šāda ālēšanās ir diezgan viegli un pat pamatoti skaidrojama ar t.s. pūļa instinktu, tad principā protestantiem patiešām bija tāda attieksme pret reliģisko simbolu vizuālo atveidošanu, kas droši vien likās zaimojoša katoļiem, un otrādi. Piemēram, Žans Kalvins (1509.–1564.) uzskatīja, ka nav atšķirības starp Dieva pielūgšanu vizuāla tēla formā un vizuālu tēlu pielūgšanu vispār [2], kas, pēc Kalvina domām, galīgi nav pieņemams.

Ticīgo jūtu aizskārums dažādos laikos varēja arī notikt bez kādas speciālas vēlmes provocēt vai kašķēties. Piemēram, ja patur prātā, ka mūsu ēras 3.–4. gadsimtā Jēzus tika atveidots bez bārdas un ar salīdzinoši īsiem matiem, var pieņemt, ka ļaudis bija, teiksim tā, nedaudz šokēti, kad vēlāk viņiem tika piedāvāts mūsdienās pierastais atveidojums. [3] Protams, grūti "ielīst galvā" citiem, bet nebrīnītos, uzzinot, ka daudzi bija patiešām dusmīgi. Visbeidzot: