Roberts Zīle: Latvija pārāk ilgi ir ēdusi no Krievijas rokas

Pirms runājam par Eiropas politiku, pajautāšu par situāciju Latvijā. Kā vērtējat Evikas Siliņas vadītās valdības darbu?

Skaidrs, ka šī valdība tika izveidota darījuma rezultātā – jūs, ZZS un "Progresīvie", ievēliet Rinkēviču par Valsts prezidentu, mēs, "Jaunā Vienotība", jūs paņemam valdībā. Saeimas vēlēšanās vēlētāju vairākums nobalsoja par konservatīvām vērtībām, tātad šī valdība neatbilst vēlētāju gribai. Ideoloģiski valdību veidojošajām partijām nav nekā kopīga. Ne velti "Progresīvie" to sauc par pirmo kreisi centrisko valdību Latvijā. Valdība par saviem sasniegumiem sauc partnerattiecību regulējumu un Stambulas konvencijas ratificēšanu. Bet kas ir pārējie padarītie darbi? Uz to ir grūti atbildēt. Tas ir slikti Latvijai, ka klunkurējam uz priekšu ar valdību, kas pazaudējusi ideoloģiskos orientierus, un, ja tā turpināsies, atpaliksim no kaimiņvalstīm vēl vairāk.

Kas ir galvenie cēloņi tam, ka ekonomikas rādītājos atpaliekam no kaimiņvalstīm?

Nacionālā apvienība jau ilgstoši ir aicinājusi Latvijas politiķus neēst no Krievijas rokas un pārraut ekonomiskās saites ar Krieviju. Diemžēl šīs gadiem ilgi piekoptās politikas metastāzes ir cauraudušas gan uzņēmējdarbības vidi, gan politiķu domāšanu un ir būtisks iemesls, kāpēc Latvija ekonomiski atpaliek no kaimiņvalstīm. Ideja, ka Latvija būs tilts starp Austrumiem un Rietumiem, ilgstoši ir kavējusi citu, ilgtspējīgāku, biznesu attīstību. Nacionālā apvienība vienmēr cīnījās pret termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu, brīdināja par riskiem pirms padsmit gadiem, kad Latvijas banku bilancēs vairāk nekā puse naudas bija ar Krievijas izcelsmi. Krievija jau 2014. gadā okupēja Krimu, bet nacionālā stāja daudziem politiķiem diemžēl atmodās tikai pēc 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā. Turklāt arī šodien šī stāja nereti tiek pausta tikai vārdos, nevis darbos.

Kāds ir jūsu piedāvājums, kā uzlabot ekonomisko situāciju Latvijā?

Lai gan kopumā ekonomika Eiropā bremzējas, varam paskatīties uz pozitīvajiem piemēriem. Dažām Eiropas valstīm iet tīri labi, lielā mērā pateicoties veiksmīgai Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) naudas izmantošanai. Augsto procentu laikā ANM granti ir "asinsrites" nodrošinātājs ekonomikā. Latvija ar gariem zobiem pieņēma ANM grantus, bet iet slikti ar to apguvi. Es nejūtu, ka Latvijas valdība apņēmīgi virzītos uz priekšu ar lēmumu pieņemšanu un ANM līdzekļu efektīvu izmantošanu ekonomikas attīstībai. Piemēram, Spānija un Itālija to dara ļoti aktīvi un veiksmīgi, un viņu ekonomika aug. Diemžēl bieži ir tā, ka Eiropa dod iespējas, bet Latvijas valdība tās neprot izmantot.

Vai tas attiecas arī uz "Rail Baltica" projektu?

Tieši tā. Esmu ilgus gadus stratēģiskajā līmenī strādājis saistībā ar šo projektu kopš tā idejas pirmsākumiem savulaik kā satiksmes ministrs un nu jau ilgu laiku kā Eiropas Parlamenta deputāts. Lielais panākums bija, kad pirms vairāk nekā desmit gadiem izcīnījām, ka tiek izveidots jauns fonds – Eiropas Savienības programma "Savienojot Eiropu" –, finanšu instruments, no kura tiek īstenoti pārrobežu transporta projekti. Likās, ka lielākās cīņas ir izcīnītas, atliek tikai ķerties pie darba. Mehānisms ir tāds, ka valstis piedalās tenderos, saņem naudu un pa posmiem realizē projektu. Bet nu jau visiem ir acīm redzams, ka kaut kas neiet tā, kā vajadzētu. Ministrs uzdevis sākt būvēt tiltu, bet nezinu, vai ir pieteikta nauda, lai to pabeigtu. Pieteikumus Satiksmes ministrijai gatavo institūcija "Eiropas Dzelzceļa līnijas", kurai nesen aizgāja vadītājs. Ir slikti. Cilvēki sāk ar skepsi skatīties uz šo projektu. It kā darbi notiek, bet visu laiku ir problēmas ar projekta ieviešanu, ko no Eiropas līmeņa nevaram ietekmēt. Lai paātrinātu projekta ieviešanu un to turpinātu arī tad, kad šis fonds būs izsmelts šajā septiņu gadu budžetā (līdz 2027. gadam), lietuvieši ies tā saukto priekšfinansēšanas ceļu – ieguldīs savu naudu, ko pēc tam atgūs no Eiropas instrumentiem. Latvijas valdība diemžēl šādu iespēju neizskata, cik zinu.

Bet dzelzceļa projekts taču nevar palikt nepabeigts?

Projekts pusratā nepaliks, Eiropas Komisija agrāk vai vēlāk piespiedīs to pabeigt, it īpaši pamatlīnijas trasē. Citādi – kā tas izskatītos Eiropas budžeta kontekstā? Mēs jums dodam Eiropas nodokļu maksātāju naudu, bet jūs to izpļekarējat!

Nacionālā apvienība šajās vēlēšanās lieto saukli "Saprāta balss Eiropā". Izklausās, it kā Eiropā valdītu neprāts.

Diemžēl ir jomas, kur tiešām valda neprāts, un vēl jo vairāk to pastiprina pirmsvēlēšanu laiks. Lauksaimniekiem, mežu nozarei un citiem uzņēmējiem ir bažas par nākotni, redzot, kādas dīvainas normas ir iekļautas Zaļā kursa likumdošanā. Piemēram, atskaites punkts, no kāda apjoma ir jāpalielina atjaunīgās enerģētikas īpatsvars, ir deviņdesmitie gadi, bet Latvija jau tad šajā ziņā bija krietni zaļāka nekā daudzas citas valstis. Tas pats attiecas uz siltumnīcefekta gāzu izmešiem, kas, piemēram, Luksemburgā uz vienu iedzīvotāju ir trīs reizes lielāki nekā Latvijā. Zaļā kursa plāni ir pārlieku ambiciozi, dārgi un nerēķinās ar dalībvalstu atšķirīgajām situācijām. Tāpēc Eiropas Komisijai ir jāveic izpēte, kādas sekas katrā nozarē atstās Zaļais kurss, un jaunajā sasaukumā būs jālabo Zaļā kursa noteikumi. Taču izmaiņu veikšana Eiropas Savienības likumdošanā parasti aizņem vairākus gadus.

Līdzīgi ir ar migrācijas paktu. Tajā ir daudz labu lietu, piemēram, par labāku informācijas apriti, taču sistēma, kas liek dalībvalstīm piespiedu kārtā uzņemt bēgļu vai maksāt par neuzņemšanu, ir absurda. Tas tā vienkārši nestrādā. Lai atceramies, kā bija, kad Straujumas valdības laikā Latvija uzņēma aptuveni 200 bēgļu, – daudzi no viņiem pēc tam tika atrasti Vācijā un sūtīti atpakaļ uz Latviju. Skaidrs, ka bēgļu mērķis lielākoties ir Eiropas bagātākās valstis, tad kāpēc viņus piespiedu kārtā izmitināt valstīs, kur viņi nemaz nevēlas atrasties?

"Jaunās Vienotības" Eiropas Parlamenta deputāti nereti balsojumos atbalstījuši Zaļo kursu vai migrācijas paktu atšķirībā no jums. Vai viņi nav "saprāta balss Eiropā"?

"Jaunā Vienotība" atšķirībā no Nacionālās apvienības vairāk ir "paklausīgā" balss un balso tā, kā liek Eiropas kopējā politika jeb, precīzāk, Eiropas lielvalstu interešu politika. Cienu "Jaunās Vienotības" komisāru Valdis Dombrovskis, kurš dara daudz labu darbu, tomēr komisāra (kuru neievēl, bet ieceļ katras dalībvalsts premjerministrs) uzdevums ir vienmēr un visur pārstāvēt Eiropas kopējās intereses. Tas ir viņa darba pienākumos. Nevis aizstāvēt tieši Latvijas intereses. Tāpēc arī "Jaunās Vienotības" Eiropas Parlamenta deputāti bieži atbalsta to, ko Eiropas Komisija, tajā skaitā Valdis Dombrovskis, piedāvā.

Partijas savās programmās nereti sola lietas, kas nemaz neattiecas uz Eiropas politiku, piemēram, attiecībā uz algām un pensijām.

Daudzi sola, ka vajadzētu pielīdzināt pensijas vai algas vidējām algām Eiropas Savienībā. Šķiet laba lieta, vai ne? Taču tas ir Latvijas, nevis Eiropas jautājums. Neviens eiro nenāk no Eiropas kopējā katla, lai Latvijā būtu lielākas pensijas vai algas. Ja Eiropa mūs piespiestu palielināt algas, tas būtu jādara Latvijas uzņēmējiem vai valsts budžeta ietvaros, kas savukārt nozīmētu atņemt naudu kaut kam citam.

Eiropas atvērtās robežas ir gan iespēja, gan drauds, ka Latvijas gaišākie prāti tiks pārvilināti uz citām Eiropas valstīm. Kā noturēt cilvēkus Latvijā, it īpaši reģionos?

Līdzīgu jautājumu man pirms pāris mēnešiem uzdeva Hārvarda Universitātes Kenedija skolā ASV, kad Eiropas jaunieši mums, Eiropas politiķiem, jautāja, kā mēs pārvilināsim viņus atpakaļ uz Eiropu, ņemot vērā to, ka ASV ir labākas karjeras iespējas. Atbilde ir dzīves kvalitāte, jo finanšu un iespēju ziņā Eiropa nekad nenoķers ASV. Tāpat kā Latvija nespēs piedāvāt tik plašas karjeras iespējas, kā lielās un bagātās Eiropas valstis. Taču Latvijā citi dzīves kvalitātes parametri liek izvērtēt, vai tie nav augstāki nekā lielā daļā Eiropas. Mums ir brīnišķīga daba, veselīgs ēdiens, bagāta kultūras dzīve, bērnus var aizvest uz skolu, nestāvot stundām ilgi sastrēgumos. Ir daudz lietu, kas citās valstīs skaitītos ekskluzīvas un maksātu dārgu naudu vai arī nebūtu pieejamas vispār. Jārīkojas gudri, nedrīkst sabojāt tās labās lietas, kas mums Latvijā ir. Piemēram, ļaujot sabūvēt pārmērīgi daudz vēja ģeneratoru, varam neatgriezeniski sabojāt dabu, turklāt mēs neiegūsim pievienoto vērtību un atkal iekļūsim OIK līdzīgā slazdā. Ne jau Latvija pelnīs no šiem vēja parkiem, bet ārzemju investori.

Runājot par Latvijas reģioniem, uzskatu, ka ārpus pilsētām ir svarīgi uzturēt kvalitatīvu infrastruktūru, lai cilvēki vēlētos dzīvot laukos. Šobrīd iedzīvotāju skaits reģionos samazinās, bet nākotnes profesijās darbs bieži notiks attālināti un aizvien vairāk cilvēku varētu izvēlēties dzīvot ārpus pilsētām. Tādēļ valstij ir vērts kaut vai maksāt vairāk, bet tomēr uzturēt kvalitatīvu infrastruktūru, it īpaši pamatskolas, arī mazāk apdzīvotās vietās.

Nacionālās apvienības programmā ir uzsvars uz drošību. Kas jādara Eiropas līmenī, lai stiprinātu Latvijas un Eiropas drošību?

Jāstiprina NATO, cik vien iespējams. Daudzas valstis neatvēl divus procentus aizsardzībai, bet tas ir mērķis, ko vajadzētu sasniegt. Nezinām, kas notiks pēc ASV prezidenta vēlēšanām, bet sadarbība ar ASV, Kanādu un Lielbritāniju mums ir ļoti svarīga. Tāpat ir vajadzīga speciāla programma Eiropas Savienības ārējās robežas stiprināšanai. Tā ir normāla prasība, un es domāju, ka vienā vai otrā formā to izdosies panākt. Ir arī jāattīsta militārā ražošana Eiropā, taču atšķirībā no liberāļu kolēģiem es neuzskatu, ka tas obligāti jādara no Eiropas Savienības kopējā katla, bet gan dalībvalstīm attīstot publisko un privāto partnerību. Līdz šim tas bija sarežģīti, jo privātās investīcijas militārajā jomā netika atzītas par labām (jo tās nebija "zaļas"), publiskā un privātā partnerība netika atbalstīta. Tam būtu jāmainās.

Vai Trampa draudi neaizsargāt tās valstis, kas neveic pietiekami lielas iemaksas NATO budžetā, kaut ko mainīja?

Trampa teiktais radīja bažas un lika Eiropas politiķiem sasparoties, bet viņa izteikumi vienmēr ir bijuši pretrunīgi. Ja atceramies Trampa pirmo prezidentūras termiņu, notika tieši pretējais – tajā laikā amerikāņu militārā klātbūtne Eiropā palielinājās. Savukārt Obamas laikā no Eiropas teju tika aizvākts pēdējais tanks. Diemžēl šobrīd Makrons izmanto Trampa bubuli, lai pārietu uz Eiropā ražotu militāro preču iepirkumiem. Taču mums noteikti svarīgāks ir ASV bruņojums tagad, nevis, piemēram, Francijā ražotais, iespējams, pēc 10–15 gadiem.

Ekspertu vērtējumā esat atzīts par septīto ietekmīgāko Eiropas Parlamenta deputātu. Ko tas dod mums, Latvijas iedzīvotājiem?

Lai gan varētu šķist, ka Eiropas institūcijas ir tālu un maz mūs ietekmē, tomēr Eiropas likumdošana dod ietvaru daudzām valsts attīstībai būtiskām jomām. Tāpēc ir svarīgi, lai Latvijas balsij Eiropā ir svars. Uz Eiropas Parlamentu kandidē daudz cienījamu cilvēku, daži arī bez pieredzes politikā. Taču drošāka izvēle būs balsot par tiem, kuriem ne tikai ir labas idejas, bet kuri arī zina, kā panākt rezultātu. Un tā ir prasme, ko var iegūt tikai ar laiku un pieredzi.

Kādas varētu būt pārmaiņas jaunajā Eiropas Parlamenta sasaukumā?

Ceru, ka nebūs divas trešdaļas jaunu deputātu, kā iepriekš. Tas atstāja ietekmi uz parlamenta darbu. Likās – nu tik būs jauna elpa, bet patiesībā bija grūti iestrādāties. Ceru, ka nākamajā sasaukumā smaguma centrs parlamenta lēmumos, kurš tagad ir kreisi centrisks, kļūs vairāk labējs un tuvāks Nacionālās apvienības pozīcijām. Tāpēc mana prognoze ir, ka nākamais Eiropas Parlamenta sasaukums būs labāks un saprātīgāks savos lēmumos nekā iepriekšējais. Bet viss ir vēlētāju rokās.