Kad diezgan ilgi esam braukuši pa nomaļu meža celiņu, beidzot ieraugām norādi, ka tepat jau ir tās mājas, kuras meklējam – Popes pagasta "Peniņi", kur dzīvo Ventspils novada literāte, skolotāja un ventiņu mēles zinātāja Velta Akmene. Mājas atrodas tālu Popes mežos, un ar civilizāciju te pavisam maz sakara – apkārt šalc egles, turpat zaļo milzīgu ozolu gatve, un savus zaru pleš simtgadīga liepa. Vecs stallis, laika zoba sagrauzta klēts un sūnām apaugusi pirtiņa dīķa malā – tie ir pagātnes liecinieki, bet satelītantenas pie mājas sienas un traktors pagalma maliņā liecina, ka laikam jau nebūsim nonākuši raganas namiņa pagalmā.
Pirmo sagaidītāju gan par īpaši viesmīlīgu nenosauksi, jo melns briesmonis tik strauji metas uzbrukumā, ka sākumā pat baidos izkāpt no mašīnas. Vēlāk izrādās, ka tas ir teju vai draudzīgākais no mājas iemītniekiem, un vētrainā sagaidīšana ir vispatiesākā prieka izpausme par atbraucējiem, jo iespējams, ka atkal būs iespēja padauzīties. Melno trakuli sauc par Reni, kas ir saīsinājums no vārda Reno Reiness. Šādi suni nodēvējis mazdēls par godu kinofilmas "Renegāts" varonim. Jā, nākas atzīt, ka vārds ir visai atbilstošs, jo , labi ieskatoties, varam saskatīt gan vizuālo, gan raksturu līdzību! Meža vidū bez suņa nemaz nevar dzīvot, taču Renis ir pietiekami labsirdīgs, lai kalpotu cilvēku baidīšanai, nevis reālai sargāšanai.

Pēc sasveicināšanās ar saimnieci uzzinām, ka īstenībā jau mežā nav no kā bīties, jo cilvēki pa to klīst maz, pēdējos gados pat čigānus ogojot vairs neredz. Tomēr bez sunīša ar nevar, jo vismaz ir iemesls kājas izkustināt un pavērot, kas tad apkārt notiek. Kādreiz jau gan tāds miers te nav bijis. Īpaši 2.pasaules kara laikā, jo apkārtnes mežu biezokņi bija pietiekami droša slēptuve padomju partizāniem, vēlāk leģionāriem un arī tiem, kas centās izvairīties no izsūtīšanas uz Sibīriju pēc kara. Visādi cilvēki tolaik klīduši apkārt, bet sliktu neko šīs mājas iedzīvotājiem nav nodarījis neviens. Veltas kundze atceras, ka reiz pat ir bijis tā, ka partizāni pie galda virtuvē ēduši, bet pa to laiku vāciešu ķēde ķemmējusi mežu un klauvējuši arī pie viņu namdurvīm. Ko šādā brīdī iesākt? Bet viss atrisinājies it kā pats no sevis – kamēr vācu karavīri pa vienām durvīm iekšā, tikmēr partizāni pa otrām – ārā. Neticami mierīgi, bet fakts. Tajos grūtajos laikos šīs sētas saimnieki nav šķirojuši, kam palīdzēt, kam ne, jo svarīga šķitusi pati palīdzēšana, laba darīšana. Apmešanās vietu te atraduši arī bēgļi, kuri gaidīja iespēju sēsties kuģī, lai pamestu Latviju pirms padomju karaspēka ienākšanas.

Toreiz, kad tuvojies krievu karaspēks, runas par cietsirdīgo izturēšanos pret civiliedzīvotājiem klīdušas daudz un dikti. Protams, ka bijis bail, kas nu būs, tieši tāpēc vecākā māsa aizbēga un paslēpās meža izcirtumā zem baļķu kaudzes, bet tēvs turpat netālu uzrāpies eglē. Nu kā lai nebaidās, ja savā reizē nācies arī vāciešiem palīdzēt un pildīt izvirzītās prasības – vienreiz ceļš jāparāda, citreiz atkal jāizmitina karavīri... Tāds toreiz laiks: ja vēlējies dzīvot un par savējiem rūpēties, tad vajadzēja prast sadzīvot gan ar vienu, gan otru. Vienkāršāk sakot, bija jāprot laipot. Mājas saimniece atceras, ka, tuvojoties padomju karaspēkam, kāds bija ieteicis sagaidīt to ar ziediem. Tā kā bija pavasaris, un ziedu, īpaši tulpju un narcišu, piemājas dārzā nekad nav trūcis, tad Velta kopā ar māsu saplūkušas sarkanu tulpju pušķus un pasniegušas virsniekiem, kas pirmie ienākuši sētā. Tā līdz šai dienai viņa nesaprot, vai ziedi bija tie, kas nodrošināja karavīru labvēlīgi attieksmi vai bija kāds cits iemesls, bet tālāk par vārtiņiem tā arī karaspēks nav nācis, turpat mežmalā apmetušies, gatavojuši ēst un bēgļu bērnus arī pabarojuši.

Atskatoties uz to dienu tālajiem notikumiem, mājas īpašniece stāsta: "Es gan neesmu īpaši ticīgs cilvēks, un mans attiecības ar to Visaugstāko ir diezgan nosacītas, tomēr mani nepamet sajūta, ka mūsu dzimtu un īpašumu sargā kāda neredzama vara. Vācu laikā mūs taču pat apcietināja un vairākas dienas visus noturēja vietējā cietumā, bet pēc tam palaida vaļā un vairāk netraucēja. Kāpēc apcietināja – tā arī palika nezināms. Tagad varu tikai minēt, vai tas bija saistīts ar partizāniem vai ar to, ka mūs gribēja izvest uz Vāciju. Kara laikā pavisam blakus mūsu mājiņai nokrita trīs aviācijas bumbas, bet tā stāv, kā stāvējusi. Lielākā skāde bija izbirušie stikli, bet tos nākamajā dienā iestikloja, jo mūsmājās vienmēr bija šī materiāla rezerve (tēva hobijs bija dārzkopība, un stiklus izmantoja lecektīm un siltumnīcai). Kad notika bombardēšana, mazākā māsa gulēja šūpulī pie loga, rūtis sabira viņai virsū, bet mazulītei nebija pat sīkākās skrambiņas! Nu sakiet vēl, ka tās ir nejaušības."

Vienas no spilgtākajām cilvēka atmiņām, protams, ir saistītas ar skolu, profesijas apguvi un darbu. Velta Akmene ir tas cilvēks, kurš par savu darba mūžu saka: "Esmu apmierināta un neko citu negribētu!"

Lai gan pirmais gads Popes skolā sagādāja daudz nepatīkamu brīžu meža viducī augušajai meitenei, vēlāk mācīšanās notiek ar lielu interesi. Nepatīkamos brīžus jau arī neradīja zināšanu apguve, bet gan tas, ka viņa bija dabas bērns, kas nebija radusi atrasties burzmā, troksnī un nepazīstamā vidē. Tagad viņa ar smaidu atceras, ka ļoti baidījusies no skolotāju istabas durvīm, kas bijušas nostiprinātas ar atsperi un pie aizkrišanas taisījušas lielu troksni. Tieši skolas laika iespaidi noteica profesijas izvēli, jo kopš 4.klases viņa zināja, ka būs skolotāja. Par to paldies jāsaka toreizējai Popes mūzikas skolotājai Alīdai Jurčai un vidusskolas audzinātājai Spodrai Kontantei (Marnauzai), kuras kļuva par meitenes ideāliem. Interesanti, ka viena no šīm skolotājām – Spodra Marnauza - bija arī mana vidusskolas audzinātāja, tikai Veltas kundze mācījās viņas pirmajā audzināmajā klasē, bet es – pēdējā...Un arī es pēc profesijas esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, tāpat kā iepriekš minētās kundzes...

25 gadus no sava darba mūža Akmenes kundze darbojusies vairākās Ventspils rajona skolās. Viņa nekad nav vēlējusies strādāt lielā kolektīvā, tāpēc daudz patīkamākas atmiņas viņai ir par skolām, kuras atrodas nomaļās vietās un kurās audzēkņu skaits nav bijis liels. Vislabāk viņai patikušas Ances un Tārgales skolas, jo tur visi bijuši kā savējie. Par izbrīnu man, Veltas kundze apgalvo, ka viņai ļoti paticis audzināt klasi, kamēr mūsdienu pedagogi to vairāk uztver kā spaidu darbus. Viņasprāt, tieši šajā pienākumā iespējams realizēt savu cilvēcisko būtību, jo klases audzināšana taču balstās uz cilvēciskajā attiecībām, kuras, pareizi veidojot, iespējams saglabāt daudzu gadu garumā.

"Man nepatīk lielas skolas, tās atgādina šķūņus," saka sirmā skolotāja. "Tādos apstākļos iespējams pazaudēt bērnu, un tas var kļūt tikai par traucēkli, jo, nesaņemot pietiekami daudz uzmanības no skolotāja, skolēns var sākt uzvesties neadekvāti. Man liekas nesaprotami tas, ka mūsdienās tik daudz runā par disciplīnas problēmām klasē, par patriotisma jūtu trūkumu jauniešos un tamlīdzīgi.Bet tas taču nav bez iemesla! Vai tikai sabiedrība pati nerada apstākļus, kad mums apkārt tik daudz vienaldzīgo, tik daudz cilvēku, kuri pamet dzimto zemi, vadoties pēc principa – kur man labi, tur mana tēvzeme! Manuprāt, ir tikai pareizi, ja skolēns pēc tam, kad beidzis darbu pie tāfeles, to notīra un tad apsēžas vietā vai arī pēcpusdienā palīdz kaut nedaudz sakopt klases telpu, vai paceļ nomesto papīru gaitenī.Bet izrādās, ka mūsdienu skolā tas ir bērnu tiesību pārkāpums! Jauniešiem nav jādara nekas, jo tam domāts apkalpojošais personāls un skolotājs. Tātad jau kopš mazotnes tiek ieaudzināta pārākuma sajūta, bet vai bez darba var rasties patriotisma jūtas? Es domāju, ka patriotismu var ieaudzināt tikai caur darbu, jo visvairāk mēs mīlam to, ko paši esam radījuši, bet kaut ko radīt var tikai darbojoties.

Laikam jau piederu tiem retajiem cilvēkiem, kuri saka , ka viņiem padomju laikos bija labi. Varbūt tas tāpēc, ka toreiz biju jauna un traka. Man gribējās visur būt klāt, visu redzēt, bet tam vajadzēja naudu, kuras man nebija. Tāpēc reizēm studiju gados pārtiku no maizes un ūdens, lai varētu ieekonomēt, piemēram, teātra biļetēm.Bet ar maizi toreiz bija tā, ka ēdnīcās tā stāvēja uz galda un katrs varēja ņemt , cik grib. Tad nu reizēm piebāzu ar maizīti pilnu portfeli un atkal varēju ietaupīt. "

Jebkura cilvēka dzīve sākas ģimenē un uz tiem pamatiem, ko mums ieliek vecāki, tad tālāk katrs pats veidojam savu mūžu. "Peniņu" mājās dzīvojošās dzimtas šajā ziņā ir interesantas, jo māju un cilvēku likteņi te savijušies kā neatšķetināms kamols. Nav gan precīzi zināms gads, kopš kura Veltas kundzes senči te mituši, bet interesanti, ka mājas bijušas gan tēva, gan mātes ģimeņu īpašums jau no 19.gs. sākuma. Protams, ka celtnes jau sen vairs nav tās, kas bija toreiz, bet pagātnes liecinieki ir palikuši. Piemēram, vecā dižliepa, kuru 19. gs. sešdesmitajos gados esot stādījusi mammas tante. Arī viens no ozoliem, kuru ap māju ir daudz, redzējis dažādus laikus aptuveni 150 gadu garumā, pārējos esot stādījis tagadējās saimnieces tēvs laikā ap 1920. gadu. Bet no celtnēm visvecākā laikam ir klēts, kuru jau Veltas kundzes tēvs atcerējies vecu esam un kura tur, zem gadu smaguma ieliekusies, stāv vēl šodien.

Pirmie tur saimniekojuši mātes ģimenes pārstāvji, bet tad, 19.gs. beigās, viņus no mājas izlika, un to izīrēja tēva ģimenei. Toreiz gan diez vai kādam ienāca prātā, ka ģimenes reiz apvienosies, bet, jauši vai nejauši, tas tā notika. Ja darba dzīves ideāls Veltai ir bijušās skolotājas, tad ģimenes dzīvē tādi bija abi vecāki, kuri visā garajā kopdzīvē kopš 19 gadu vecuma spējuši saglabāt mīlestību un uzticību viens otram. Pat tad, kad mammiņa jau bijusi slima un paralizēta gulējusi gultā, viņa pirms aizmigšanas vakaros lūgusi, lai tēvs ieliek viņas plaukstu savējā... Tā blakus savam mīļajam vīram viņa arī klusi un mierīgi aizmiga mūža miegā. Tāda jau mamma esot bijusi, ka vienmēr centusies rīkoties tā, lai vīrs justos kā ģimenes galva. Kad meitas, bet to pavisam bija septiņas, prasījušās uz balli, tad pēdējais vārds bijis sakāms tēvam. Viņām gan reti kad aizliegts, reizēm pat tētiņš esot zirgu jūdzis, lai līdz balles vietai aizvizinātu. Jau tolaik Petroviču (tas ir Akmenes kundzes dzimtais uzvārds) ģimenē valdījusi demokrātija, jo viss ticis kopīgi izspriests un tikai pēc tam pieņemti lēmumi. Lai gan tēvam nav bijusi nekāda labā izglītība, viņš interesējies par daudz ko, bijis atsaucīgs un sirsnīgs cilvēks. Vislielākā interese bijusi par dārzkopību, tāpēc arī tagad, kad apstaigājam apkārtni, rodas sajūta, ka esam vecā dārzā. Smaržo pēc tikko pļautas zāles, šur tur redzami mežā ziedoši rododendri, ko kopj māsa Helga, bet pati saimniece saka, ka esam atbraukuši par vēlu, jo narcises jau noziedējušas. To ziedēšanas laikā esot sajūta, ka visa pasaule viena vienīga narcišu pļava.

Veltas kundzes meita Nora dzīvo un strādā pilsētā, tur skolā iet arī viņas dēli Kaspars (15) un Mārtiņš(14). Bet visas brīvdienas meitai ar ģimenei paiet šeit. Pati Nora smejas, ka mamma viņu tā pieradinājusi pie dzīves mežā, ka citur nemaz negribas būt, un puikām arī te patīk. Bez tam svarīgi, ka omītei, kā Veltas kundzi mīļi sauc mazdēli, nav iebildumu pret bērnu delverībām, tāpēc reizēm izbaudīt meža mājas priekšrocības līdzi tiek aicināti draugi un skolas biedri.

Dzīve te, Popes meža biezokņos, rit rimti un dabas likumiem paklausīgi. Jāatzīst, kad pirms gadiem trim, pirmoreiz mērojot ceļu uz šo tālo nostūri, es domāju, ka te mīt savādnieki, jo kā gan var patikt dzīvot klusumā un vientulībā, tālu no kaimiņiem. Vasarās jau vēl nekas, bet tumšajos rudeņos un sniegotajās ziemās, kad puteņi aizpūš ceļus, var pārņemt bailes un vientulība. Tomēr mājas saimniece domā citādi, un viņa nebūt nav savādniece, tikai dabas bērns.

"Man nevajag dzīvot kā visiem, jo mana dzīve ir tikai mana. Un ar to esmu pilnībā apmierināta. Īpaši jau ar darba mūžu.Bet arī citādi man ir labi, jo man ir bijis viss, ko esmu varējusi vēlēties un kas piederas cilvēka dzīvei: man ir brīnišķīgas bērnības atmiņas, es dzīvoju savu vecāku mājā, man pašai ir ģimene un mīlestība.Bet galvenais - man ir sajūta, ka visu manu mūžu kāds mani vada un sargā. Daudz sliktuma man gājis secen, daudz nācies arī pārdzīvot, vissmagāk bija, kad zaudēju dēlu, jo toreiz domāju, ka mana dzīve ir beigusies, ka tai vairs nekad nebūs jēga. Bija tikai viena vienīga pāri nodarījuma sajūta, jo šķita, kāpēc tieši ar mani, kāpēc ne ar citiem tā notiek? Bet es izturēju, jo man apkārt bija mani mīļie. Un tagad mani sargā un veldzē mežs. Tā ir pasakaina sajūta, kad pavasarī redzi, kā daba mostas. Laikam jau daba ir tā, kas manu dzimtu sargā, jo ar šo mežu esam kā saauguši. Man ir svarīgi būt savās mājās, uz savas zemītes pat tad, ja es to neapsaimniekoju. Man ir svarīga apziņa, ka tas ir mans īpašums. Man ir daudz sapņu, un lai Dievs pasargā, ka tie visi būtu piepildīti, jo cilvēkam vienmēr vajag kaut ko, pēc kā tiekties."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit