Bet iesākās tas ar pavisam labu nodomu: biju izlēmis, ka šos Jāņus sagaidīšu citādāk nekā citus, proti, mierīgi, klusi un nošķirti no sabiedrības. Arī “Limuzīna” divdesmitpiecgadei un citiem plašiem tautas pasākumiem atmetu ar roku. Līgo dienā, līdz ko diena bija tikai nedaudz pāri pusei, izkūņojos no mājas un devos nelielā fotōceļojumā samedīt kadrus. Pie dabas. Kad atgriezos mājās, pulkstenis bija jau mazliet pāri 19-tiem; tā kā ēdis kopš pusdienlaika nebiju neko, bet staigāts svaigā gaisā, toties, bija gana daudz, vajadzēja ķerties klāt ledusskapī esošajiem Jāņu siera (un vēl dažu labu siera šķirņu), pārējo ēdmaņu un alus (kur nu bez alus) krājumiem. Kad biju ticis galā ar patīkamo fiziolōģisko paēšanas-padzeršanās vajadzību, izmantoju brīdi, lai veikli saliktu datōrā iegūtās fotogrāfijas un mazliet pie tām pastrādātu. Necik jau daudz neiznāca pastrādāt, kad sapratu: «kas gulēja Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu» - ir teikts par mani. Nomazgājos, pēc tam noskaitīju vakara lūgšanu un devos pie miera.
Pulkstenis vēl nebija sitis trešo rīta stundu, kad pamodos. Vēl šobrīd nesaprotu, kāpēc. Parasti, ja naktī nav «staigāšanas», īpaši mosties nemēdzu, arī šoreiz “pa paradumam” “aizvilka” uz vietu, kur ķeizars iet ar kājām. Kad cilvēks ir nomodā vairāk nekā 30 sekundes, viņa apziņa ātri apskaidrojas. Kad arī manējā bija kļuvusi skaidra kā rasas lāse, sapratu, ka oranžā atblāzma logā ir kas īpašs, tikai Jāņu dienai vien raksturīgs. “Ugunskurs pagalmā! Urrā, kaimiņi svin Jāņus!” - prātā iešāvās zibenīga doma. Taču pag', pag'! Bet kāpēc dziesmu vietā ir dzirdama skaļa sprakšķēšana? Un atblāzma - tāda, ka jādomā, ka ugunskurs tepat, pie loga vien ir. Ņemot vērā, ka neesmu mājas lejasstāvu iemītnieks, uzreiz nodomāju, ka deg kāda tuvējā naftas atradne, taču ācumirklī neiedomājos, kur Juglā ir tuvākās. Pieejot virtuves logam, atklājās gluži vienkārša patiesība - deg lodžija divus stāvus zemāk. To ieraugot, mana sirds sajuta spēku sūknēt asinis tā, it kā viņas - sirds - pienākums būtu tās nogādāt apmēram no zemes mana stāva augstumā. Reāla tahikardija. Ar jogu nenodarbojos, bet kaut kādā veidā sirdsdarbība tika normalizēta piecpadsmit sekunžu laikā un apmēram četrreiz piecpadsmit sekundēs biju jau apģērbies, savācis mobilo tālruni un fotōaparātu un devos ar liftu (kas tobrīd novērtējot ugunsgrēka bīstamību, nešķita neprātīgi) lejā izsaukt ugunsdzēsējus, gadījumā, ja kāds no pagalmā stāvošajiem pāris cilvēkiem, kurus tur saskatīju, nebūs to jau izdarījis (vajadzēja jau arī apskatīties, vai par ugunsgrēku noturētais nav parasts ugunskurs - par viltus trauksmi var dabūt KK (KriminālKodeksa) pantu...).
Nonākot fiziski uz zemes, novēroju, ka ugunsdzēsēju ekipāža ir jau ieradusies. Tātad, no mobilā tālruņa nekādas jēgas. Jāstrādā ar fotōaparātu. Un tā sāku darboties. Varu derēt, ka tie kaimiņi, kuriem neesmu pazīstams, kā arī apkārt strādājošie varas iestāžu pārstāvji pie sevis nosodījās «sensāciju kārā prese jau ieradusies». Vēlāk tas, patiešām, apstiprinājās. Nofotografēju mājas kopskatu, tad liesmas “pievilku” “no tuvuma”, nobildēju sabraukušās avārijas dienestu mašīnas arīdzan visi iespējamie bija sabraukuši - malači - operatīvi strādā.
Tā nu es, caur dūmiem dzīvoklī atpakaļ nokļūt nespēdams, vēl jo vairāk, tur uzturēšanos par bīstamu pasākumu uzskatīdams, turpināju rosīties ar fotōkameru, jo neko citu darīt nebija manos spēkos - ne es dzimis vaimanātājs, neba ziņkārīgais, nedz arī brīvprātīgais ugunsdzēsējs.
Ugunsdzēsējiem grūti gāja - bija nācies uzlauzt (respektīvi, sazāģēt) metāla durvis un lietot metāla kāpnes, lai pārkāptu no augstāka stāva lodžijas uz zemāku un tiktu klāt liesmām un apslāpētu tās. Beigās viens no viņiem ar medicīnisko transportu tika nogādāts tuvējā Gaiļezera slimnīcā - pēc kolēģu aplēsēm, vainojams termiskais šoks.
Kad liesmas bija nomainījuši piloši griesti zemākesošajos stāvos, dūmi bija izklīduši un ugunsdzēsēji lasīja kopā savu inventāru, beidzot uzdrošinājos uzkāpt uz savu dzīvokli. Konstatēju, ka izņemot apkvēpušu un saplaisājušu virtuves loga stiklu, nekas būtisks nav vērojams, arī dūmu smaku praktiski nejutu caur hrōnisko iesnu ietekmētā deguna ožas orgāniem un noknipsēju vēl pāris bildes. Lejā kāpjot, satiku kādu ugunsdzēsēju. Bērnībā, kad gāju otrajā klasē, tiku sapņojis kļūt nevis par kosmonautu, kas jau tajā laikā skaitījās nemoderni, vai šoferi, kas joprojām skaitījās moderni, bet gan, jā, jā, par ugunsdzēsēju. Ugunsdzēsējs, ar kuru minētā iemesla dēļ, es būtu bijis gatavs iepazīties tuvāk, man jautāja, vai esmu šīs mājas iedzīvotājs. Atbildēju apstiprinoši. Jautāja vai esot vietējais - viņam esot izklausījies, ka es runājot ar somisku akcentu, par ko es pārjautāju, vai tas tāpēc, ka runāju lēni, bet viņš negribēja atzīties un atteica “nē!”. Ar to arī mūsu saruna noslēdzās.
Pa vidam (no skatītāja viedokļa - visgarlaicīgākajā periōdā), aizsoļoju uz Juglas “Statoil”, nopirkt ķiršu kokakōlu un Boržomi minerālūdeni. Kad biju minētos produktus patērējis un uzklausījis ugunsgrēkā visvairāk cietušās tantiņas, kura kā komēta joņoja apkārt divpadsmitstāvu ēkai, vaimanādama par pazudušo kaķīti un sadegušo mantību, kurai, viņasprāt, kāds ļaundaris tīši uguni bija klāt pielaidis (dedzis nebija dzīvoklis, bet gan kāpņu telpas lodžija), devos atpakaļ uz dzīvokli. Pa ceļam mani pārtvēra policiste (īsti pēc ranga un pakāpes viņus neatšķiru - uz zīmotnēm bija četri pa diagonāli akurāti sakārtoti klucīši). Jautāja, vai esmu šīs mājas iedzīvotājs - apstiprināju. Tālāk jautāja, kāpēc es fotografējis esot - atbildēju, ka fotografēju tāpēc, ka jānodokumentē, kas paša mājās noticis un laipni piedāvāju padalīties ar fotogrāfijām, ja rodas kāda vajadzība pēc tām. Viņa atbildēja, ka ar dokumentēšanu nodarbojoties profesiōnāļi un manas taisītās bildes vajadzīgas nebūšot. Un tomēr viņa uzstāja ar jautājumu, kam tās fotogrāfijas vajadzīgas būšot un kāpēc fotogrāfētas. Nezaudējot savu visuresošo laipnību, prātīgi un mierīgi paskaidroju viņai, ka bildes iegulsies persōnīgā kolekcijā, ka nepārstāvu nekādas aģentūras un ka fotografējis tiku, tāpēc ka man ir fotōaparāts un šādu izdevību garām laist nevar. jautāja vēl, cik stāvu māja šī esot, vai tiešām divpadsmitstāvu. Teicu, ka ir gan divpadsmitstāvu un teicu arī, kurā stāvā tobrīd atradāmies. Pēc neilgas neveikla klusuma pauzes, kuras laikā policistes (jaun-?)kundze kaut ko rakstīja protokolā, pārjautāju, vai varu kā turpmāk būt noderīgs. Saņēmis atraidījumu, devos uz dzīvokli savākt mantiņas un tālāk uz darbu. Dīvaini, ka neviens manu necilo ciniķa persōnību nepārbaudīja. Neapvaicājās, kas es esmu, kāpēc, kur un kad piedzimis. Slikti?
Pa ceļam uz darbavietu, atslēdzu dzīvoklim drošinātājus. Lai nesāk visas uzpariktes nervōzi darboties, kamēr būšu projām.
Tā, lūk!
Šī stāsta morāle:
- Vajag ticēt Dievam, vai vismaz kādam viņa ekvivalentam (to es saku, lai neaizvainotu kāda ne-kristieša ticības brīvību un goda jūtas). Ne par velti es pieminēju, ka pirms gulētiešanas tiku skaitījis vakara lūgšanu - un tas bez cinisma.
- Daudzstāvu māju koplietošanas telpās neglabāt nekādus materiālus. Kategōriski - nē! It sevišķi, viegli uzliesmojošus - pažars var gadīties.
- Civilā aizsardzība jāmāca jau sākumskolā. No pirmās klases. Bez izņēmumiem. Un ģimenē jāieaudzina. Tie, kas skolā civilās aizsardzības ieskaiti nenoliek, jāatstāj otrgadniekos. Nemaz nerunājot par to, ka tādiem pamatskolas beigšanas apliecību dot nedrīkst - no manas mutes čaklās valdības ausīs.
- Jāņos jākurina ugunskurs (arī atceroties par piesardzību), jāmeklē papardes zieds (atceroties par izsargāšanos, lai atradējs, tam pieskaroties, neapdedzinātos), jāpatērē daudz siera, mēreni daudz alus un, protams, kur nu bez šašlika. Tikai no jēra gaļas netaisiet - lai jēriņi labāk pa pļavu spriņģo. Nav jau nekādi rijīgie lopi.
- Naktī cilvēks ne vienmēr mostas lai ietu turpat, kur ķeizars savulaik paša kājām staigājis.
Priecīgus visiem nākamos Zāļu vakarus un ugunsdzēsējiem - mazāk darba un lielākas algas!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
