Straujais cenu pieaugums naftai ir nopietns signāls tam, ka krājumi sāk izsīkt. Tas notiek vienlaicīgi ar pieprasījuma pieaugumu. Arī gāzes cena nevar palikt vecajās robežās, jo tā ir alternatīva naftai. Tāpēc Latvijas politiķiem būtu jāsaprot, ka
1) mums pieejamā gāze un nafta pieder Krievijai,
2) mums nav saprātīgu alternatīvu šo resursu avotiem,
3) šie resursi ir neatjaunojami, un tie sāk izsīkt,
4) Krievijas (tautas) interesēs ir saprātīgi tos iegūt un realizēt,
5) Krievija ir gatava nest būtiskus ekonomiskus upurus attiecībās ar citām valstīm, ja tie var nodrošināt perspektīvā atbilstošus politiskus ieguvumus.
Nešaubīgi - „Latvijas Gāzes” privatizācijas process bija krāpniecisks. Ne tik daudz pret zaudētāju - „Gas de France” - kā pret pašu Latvijas valsti. Visizdevīgāk to bija atstāt valsts īpašumā. Līdzīgi kā ar vairumu perspektīvo uzņēmumu un īpašumu. Nenoliedzami – šī objekta pārdošana bija starp nozīmīgākajiem Privatizācijas aģentūras vadītāja J. Nagļa finansu projektiem. Tomēr, lai arī par kādu cenu uzņēmums tika pārdots, vislabāk to bija pārdot tieši Krievijas valsts kontrolētam uzņēmumam, kas arī tika izdarīts. Pareizi tāpēc, ka:
1) iekārtas un tehnoloģijas ir kaimiņzemē aprobētas, un to uzturēšanai un atjaunošanai krieviem ir nepieciešami salīdzinoši mazāki ieguldījumi kā Rietumu kompānijām;
2) administratīvās-mārketinga-peļņas izmaksas un proporcijas Krievijas valsts kapitālam ir zemākas, kā, piemēram, franču vai amerikāņu analogam;
3) realizējot gāzi caur savas pakļautības uzņēmumu, tiek izslēgta konfliktsituācija (lielisks šādas konfliktsituācijas un valsts ciniskas izlaupīšanas piemērs bija amerikāņu Williams International valdīšana uzņēmumā „Mažeiķu Nafta”), kad piegādātājs nav apmierināts ar operatora darbību (piem., uzcenojums), vai arī otrādi – gāzes pārdevēja tarifi pircējaprāt neļauj tam attīstīties; tad seko pārtraukumi piegādēs, apmaksās; notiek savstarpējs boikots.
Citāts no raksta:
„Gazprom ir Kremļa saimnieka vadīta struktūra. ..Gazprom un Itera Latvija vada bijušie čekisti.”
Lai vada kaut vai monarhisti! – Krievijas interesēs ir lai uzņēmums kalpotu tās valstij un tautai. Un, ja čekisti to var, (un prakse rāda, ka jaunajai komandai valsts intereses ir nozīmīgākas), tad lai viņi arī darbojas! Bet mūsu intereses? - Mums svarīgi, lai gāze būtu iespējami ilgi un par labu cenu. Bet vai liberalizēts gāzes tirgus mums to nodrošinās? – Diez vai. Tad situācija veidosies līdzīga kā ar Latvenergo sapņu tarifiem – 12 santīmi par kilovatstundu, ar ko tik ļoti ir pārņemts monopola prezidents Miķelsons, tiecoties uz „brīvu” elektroenerģijas tirgu „vienotajā Eiropā”. Šobrīd mūsu gāzes cena ir tikai ap 2/3 no Vācijas piegādes cenas. Bet ar šo valsti Krievijai nav konfliktu, drīzāk tām ir kopīgs nākotnes redzējums.
Mūsu pašreizējo gāzes cenu ir iespējams samazināt. Pat ievērojami. Bet vai Krievijai ir vērts censties, ja Latvijas valdošajā ideoloģijā tā ir nīstākā nācija pasaulē?
Tālāk citēju:
„Balstoties uz .. privatizācijas līgumiem, .. LG ir vairākkārt pazemojusi valsti, kas novedis pie 8 miljonu latu zaudējuma un ES sankciju draudiem.”
Pirmkārt, „Latvijas Gāzi” pircēji iegādājās ar tādiem nosacījumiem, par kādiem bija gatavi maksāt nolīgto summu. Cita lieta, ka par dažām priekšrocībām nevis pieauga uzņēmuma cena, bet palielinājās „komisijas” maksas. Lai vai kā, par šiem līguma punktiem tādā vai citādā veidā samaksāja privatizētāji, un, pilnīgi saprotams, ka aiz līdzjūtības pret mums viņi tos nemainīs. Otrkārt, pateicoties „birkavu”, „bērziņu” un „kalniešu” patosa pilnajam maršam uz Eiropas Savienību, atstājot valsts intereses ceturtajā vietā, arī tika iestrādāts LG un ES saistību konflikts. Nelietīga šeit ir tikai Privatizācijas aģentūras un valdības nevis pircēja rīcība. Varbūt uz Nagli kāds izdarīja spiedienu? Pēc viņa sejas izteiksmes reklāmas klipos un strauji augošā biznesa neizskatās, ka šis „spiediens” būtu nodarījis viņam pāri.
Runājot par zaudētajiem 8 miljoniem latu, kas atgriežami „Latvijas Gāzei”, tam pamatā bija realitātes izjūtas trūkums Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā. Ja privatizācijas līgums atļauj paaugstināt tarifus, un uzņēmuma vadība ir nolēmusi to realizēt, tad ir jāmeklē citi ceļi kā mazināt tarifu ietekmi uz tautsaimniecību. Vai arī - jāmaina valdības politika pret kaimiņvalsti.
Tālāk rakstā:
„Visaizdomīgākā šķiet K. Kariņa pasivitāte, jo viņš ir politiski atbildīgs par enerģētikas sektoru. (..) izliekas aizmirsis .. cīņu pret korumpēto eliti, vēlmi pārvērtēt neizdevīgo privatizāciju, .. valstij neizdevīgos privatizācijas gadījumus, rūpes par dzīves dārdzības skartajiem trūcīgajiem...”
Tieši tas, ka viņš ir atbildīgs par enerģētikas sektoru, arī nosaka viņa „pasivitāti”. Lai arī Amerikā skolojies, veselais saprāts ministru nav atstājis. Jo viņš saprot, ka spiediens (un tas var būt tikai nelikumīgs un bezjēdzīgs) pret gāzes piegādātāju var beigties ar katastrofiskām sekām valsts ekonomikai. Pie tam, šobrīd gāzes cena pie mums ir līdzīga vai zemāka kā pārējās Baltijas valstīs. Cīņa pret LG nebūs cīņa pret korumpēto eliti, bet gan pret dabasgāzes piegādātāju - Krieviju. Tāpēc tā nenesīs laimi arī trūcīgajiem.
Turpmāk rakstā:
„Putina ietekmē tika noraidīti .. mēģinājumi liberalizēt Gazprom, lai gan tas radīja sarežģījumus sarunās iestājai Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO).”
Vai tas ir slikti – neļaut liberalizēt gāzes monopolu Krievijā? Ja jā, tad kam? Vai Krievijas valstij un iedzīvotājiem? – Nu, nē! Ja uzliktu jautājumu par monopola pilnīgu nacionalizāciju referendumā, nešaubīgi - tautas vairākums tajā nobalsotu „par”. Vai liberalizācija būtu ieguvums mums? - Domāju – nē. Tad mēs izjustu „īsto” gāzes tirgus cenu - tādu, kāda mums saistās šobrīd ar degvielu. Bet, varbūt kāds no mums jau sen kāro iegūt gāzes giganta akcijas...?
Naftas cenu pieaugumā nevaram vainot Krieviju, jo tā ir pasaules tirgus virzība. Un degvielas cenai mēs „ļaujam” divkāršoties divu gadu laikā. Bet gāzes piegādēs Krievija ir, praktiski, monopoliste Eiropā, tāpēc tai arī pieaugums par ceturtdaļu 2 gadu laikā ir milzīgs pārkāpums... Bet vai Krievijai ir vajadzīga PTO? Un mums? - PTO dibināja lielvalstis, pamatā - ASV. Dibināšanas mērķis nebija atvērt savus tirgus citiem. Bet otrādi - gan.
Krievzemē notiekošās pārmaiņas ir pieredzes, apstākļu un mērķu diktētas. Mērķis ir saglabāt savu tautu un valsti. Uzdevumi šī mērķa realizēšanai ir nodrošināt tautas atražošanu, ekonomikas konkurētspēju un valsts bagātību ilgtspejīgu izmantošanu. Vai šādi mērķi mums ir nepieņemami? Es vēlos, lai šādi mērķi būtu arī mums!
Krievija šobrīd kāpj ārā no tā purva, kurā mēs to esam gribējuši redzēt. Tā neaizmirsīs ne labo, ne arī pāri darīto laikā, kad tai negāja viegli. Kļustot reāli neatkarīga un realizējot savus mērķus, tā atsijās draugus no ienaidniekiem. Un tad atkal mūsu mēles izstiepsies kādreizējā garumā, un augums ieņems vajadzīgo leņķi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
