Madars Lasmanis: Sapnis par reģionu attīstību jeb Latvija nav tikai Rīga

Praktiski vienīgais reģionu attīstības dzinējspēks Latvijā ir Eiropas Savienības (ES) fondi. Protams, pa retam notiek brīnumi un ienāk pa kādam privātam investoram. Pamatā ES fondi reģionā jāapgūst pašvaldībām, kas to dara ar dažādiem rezultātiem. Iepriekšējā ES fondu plānošanas periodā gandrīz katrā attīstības centrā bija pa kādam īstenotam projektam. Labāki vai sliktāki, bet bija. Sākoties jaunajam ES fondu periodam, līdzekļi uzņēmējdarbības attīstībai kļuvuši grūtāk sasniedzami.

Pirmkārt, pašvaldību rocība šodien nav tāda, kas papildus pamatfunkciju izdevumiem ļauj ko atvēlēt arī attīstībai. Šogad praktiski visām nākas savilkt jostas, vairumā gadījumu ienākumi budžetā nepildās kā plānots. Otrkārt, Valsts kases piedāvātie aizdevumi ir dārgāki nekā iepriekšējos gados un pēc nesenajiem Valsts kases darbībām ar vērtspapīriem aizņēmumu procenti pašvaldībām nekļūs lētāki. Treškārt, darba roku trūkums reģionos ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk risināms jautājums - jau esošajiem uzņēmējiem un vietvarām tas sagādā grūtības. Kā veicināt ekonomisko attīstību, ja valdībai un Saeimai nav atbilžu uz šiem jautājumiem?

Vairāk vajagot piesaistīt investorus, saka Saeimā. Labs mērķis, bet ar tā realizāciju iet smagi. Valstī pirmais, kam ar to jānodarbojas, ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, bet tai ilgstoši nav vadītāja un, kad to atrodot, arī amatā neceļ – tas nekādi neveicina investoru piesaisti. Nākamie, kam jāstrādā ar investoru piesaisti, ir pašvaldības, bet tur arī nav viegli. Vispirms nav vienota redzējuma, ko tad piesaistām. Katra pašvaldība uz to skatās no sava skatu punkta, konkurējot nevis domājot par reģiona kopīgu attīstību.

Turpat blakus ir Eiropas prokuratūras eksperti, kuri pašvaldībām silti iesaka ar investoriem nesarunāties, jo, redz, sarunas ir ceļš uz korupciju. Aktīvākie pašvaldību vadītāji jau par šo jautājumu ir pabijuši policijā. Apsūdzību nav. Kāds no šādām darbībām efekts? Tie, kuri vēl nav bijuši policijā, secina, ka labāk ar investoriem nesarunāties. Gala rezultātā investoru reģionos nav.

Vēl izskan idejas, ka vajag vairāk eksportēt. Arī labs mērķis, bet kā ar to sokas? Piemēram, Jelgavas novads lepojas ar lielākajiem un ražīgākajiem graudu laukiem, bet cik procentu no šiem graudiem tiek pārstrādāti kādos produktos ar pievienoto vērtību? Varbūt daži. Vienlaikus visi esam lepni, cik kuģi uzkrauti ar graudiem un aizsūtīti eksportā. Ja kaut nedaudz šo graudu pārstrādātu kādos produktos, vai mūsu ekonomikai tas nebūtu kaut nedaudz lielāks ieguvums? Eksportēt vajag, bet vajag to darīt ar maksimāli iespējamo pievienoto vērtību.

Cik tādam mērķim esam atvēlējuši finansējumu? Tagad sanāk tā, ka savus graudus aizsūtam uz ārzemēm, bet paši cepam maizi labākajā gadījumā no Ukrainas vai Polijas miltiem, bet var jau būt vēl trakāk, ka tie ir Baltkrievijas vai Krievijas milti. Mums vajag eksportēt, bet gudri.

Visbeidzot, jāmazina birokrātiju. Brīnišķīgs mērķis, bet es domāju, ka realitātē ar katru gadu grimstam tajā dziļāk un dziļāk. Vai no šī purva maz var izrauties? Sāku jau neticēt. Visās jomās papīri un procedūras tikai pieaug. Tikai viens piemērs. Zinām, cik stingras apbūves prasības ir ūdenstilpju aizsargjoslās, bet nu ir arī plūdu riska kartes, ko pārvalda Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs.

Tās ir it kā rekomendācijas ar domu - esiet piesardzīgi reizi 100 gados var būt plūdi! Šīs plūdu riska kartes Jelgavā un Jelgavas novadā skar milzīgas teritorijas. It kā rekomendācijas, bet, kad nonākam pie konkrētām apbūves iecerēm, tas kļūst gandrīz svarīgākais nosacījums apbūvei.

Šādu piesardzību varbūt var saprast, ņemot vērā globālās klimata pārmaiņas, bet vienlaikus diemžēl aizmirstam meklēt risinājumu, kā tad attīstīt uzņēmējdarbību?

Jautājumu pēc ekonomiskās politikas debatēm Saeimā daudz, bet atbilžu maz, un Latvijas reģionu ekonomiskā attīstība tikmēr stagnē.