Tad nāca esveida līkums, kurā iela sen nav remontēta, un pa labi atrodas tenisa korti. Iela pēkšņi atguva rāmo ritmu, it kā šajā posmā brauktu tikai žiguļi. Es pagriezu galvu un ieraudzīju tukšus sarkana tenisita laukumus. Tā te tagad ir vienmēr – neviena. Vecais ebrejs ar mazo sunīti – kortu priekšnieks, kurš gāja garām mūsu mājai, nav redzēts 15 gadu, gandrīz no neatkarības. Kopš netālu uzcēla fitnescentru ar bagātīgi aprīkotām trenažieru zālēm, strīmlaina sauļotavām un skvoša arēnu, mani arvien mulsina šī tukšā vieta, kur kādreiz rosījās izredzēti fizkultūrieši un tenisa kārotāji. Pieraksts uz sezonu maksāja 25 rubļus, bet tad uz nodarbībām bija jānāk astoņos vakarā ar draņķīgo Duell raketi padusē un ar skaudību jānoskatās kā par 75 rubļiem sezonā sev izdevīgā laikā spēlē tie, kuri par blatu bija dabūjuši daudz labāko Minskas ražojumu Vostok. Par trenera dēlu –otro numuru Latvijā – mēļoja, ka tas no ārzemēm pārvedis 600 rubļu vērtu grafīta raketi. Kad es to ieraudzīju, mani pārsteidza, cik liela bija tās galva, jo mēs sitām bumbiņas ar tādām kā mazām koka bozēm. Atmodas laikā es steidzu nopirkt pirmo importēto poļu alumīnija raketi, tai galva bija nedaudz lielāka, bet tad jau tenisu es vairs nespēlēju. Lieki teikt, ka, iesildoties pret šķirbaino dēļu sienu, mēs dauzījām tikai trenera dēla nospēlētas bumbiņas, kuras mitrā laikā lidoja kā lodes. Bija jau arī cilvēki, kas nepiedalījās šajā parādē, jo piedēvēja tai augstāku nozīmi, nekā spēja piešķirt padomju īstenība. Kad kādam draugam piedāvāju pierakstīties rindā uz nākamo sezonu, viņš iesaucās: “Bet man taču nav baltu šortu!” Tikmēr es slēpu no priekšnieka savas robotās kedas, kas atstāja laukumā dziļas švīkas, līdz iegādājos Tartu rūpnīcā ražotus sporta apavus ar gludu zoli, kuri tomēr bija cieti kā akmens.
Aiz kortiem atkal turpinājās gluds asfalts, kur jaunās mašīnas atsāk straujos apdzīšanas manevrus, lai drīz žigli paslēptos aiz automātiskajiem vārtiem labi koptajos dārzos. Es vienmēr atpalieku no pieaugošās ātruma straumes, un, kļuvis par šķērsli gareniskā virzienā, caur automašīnas stikliem vairs gandrīz nepazīstu arī nevienu vietējo. Nesen man teica, ka citu mazu sunīti tagad pastaigā vedot priekšnieka meita, kura pastā saka jocīgas runas un kuru man noteikti jābūtot redzējušam vaigā. Vakar apturēju mašīnu šķērsielā pretī pamestajiem laukumiem. Attaisījis durvis, es negaidīti izdzirdēju raketes paukšķi. Es aizsoļoju līdz kortiem un apstājos pie pavērtajiem mazajiem vārtiem, laukuma viņā galā, pirmajā kortā –to labi atceros, jo numerācija gāja pulksteņa rādītāju virzienā – dubultspēļu pāris vicināja raketes. Es nokāpu tādā kā brāļu kapiem līdzīgā padziļinājumā, kur pārauguša dzīvžoga ieskauti sēroja tukšie laukumi, kopskaitā četrpadsmit, un devos uz ģērbtuvēm. Trenere sēdēja ārā uz ķeblīša un vēroja spēli. Nepārprotami viņa te bija piederīga, un es pūlējos miglaini atsaukt atmiņā viņas sejas vaibstus pirms divdesmit gadiem. Man īsti nebija ko teikt, un es novilku:
- Spēlē?
- Jā. Tikai skatos, vai neielīs. Mākoņi tādi jocīgi un šorīt jau ielija.
- Es arī kādreiz te spēlēju.
- Pie kā?
- Nu, bija tāds pamaza auguma, viņam vēl dēls ar otro numuru Latvijā spēlēja...
- Blūmentāls. Tas jau miris.
- Bet nebija taču vecs.
- Sirds.
- Un priekšnieks? Tas, kurš ar sunīti staigāja.
- Anhiels?
- Laikam. Viņš 21. numurā dzīvoja.
- Turpat arī dzīvo.
- Bet kāpēc tad viņu nekad neredz?
- Slims, meita kopj.
- Tā māja tāda pati izskatās. Vai to kāds atguva?
- Kur čekisti dzīvoja, tās mājas neviens neatguva.
Sieviete laukuma tālākajā stūrī neveiksmīgi padeva servi, bumbiņa atsitās pret tīklu un atripoja man pie kājām, koši dzeltena. Manos laikos par tādu varēja tikai sapņot.
- Vajadzētu pie jums nākt spēlēt.
- Nāciet. Tikai nenāciet svētdienas vakaros, kad viņi visi pārrodas no savām dāčām.