Pēteris Bankovskis: Par ‘postzinātnisko’ rakstniecību

Esmu, protams, dzirdējis, ka Tālis Tisenkopfs ir sociologs, bet neesmu interesējies par viņa profesionālo karjeru un tās sasniegumiem. Socioloģija, bez šaubām, 20. gadsimtā tika uzskatīta par izcili nozīmīgu sociālo un/vai humanitāro zinātni ar desmitiem novirzienu un skolu, lai gan tās pamatlicējs un nosaukuma ieviesējs Ogists Konts jau 1842. gadā, pabeidzis rakstīt sešsējumu “Pozitīvās filosofijas kursu”, uzskatīja, ka ar to pašu viņa “radītās” zinātnes attīstība ir pabeigta, un nākamajām zinātnieku paaudzēm atliks vien kaut ko precizēt vai, labākajā gadījumā, nedaudz papildināt. Lai kā arī būtu, tieši Konta dzimtajā Francijā jau pirms gadiem divdesmit aizvien skaļāk sāka skanēt balsis, kas vēstīja, ka sociālajām zinātnēm gals klāt. Neraugoties uz to, ka tobrīd ne vien socioloģijas metrs Pjērs Burdjē, bet arī virkne citu humanitāro akadēmiķu vēl bija sabiedriskās pazīstamības un ietekmības virsotnēs. Latvijā tobrīd viss bija citādāk, bet ne jau par to būs stāsts.

Regulāri sastopoties “Rīgas Laika” slejās ar Tāļa Tisenkopfa tekstiem, aizvien jaušamāka top viņa vēlme un prasme iziet ārpus “zinātniskā diskursa” pieklājības un pieļautā rāmjiem un veidot tādu “non fiction” starpžanru starp “zinātniskumu“ un to, ko ierasti dēvējam par daiļliteratūru. Vai šī kreatīvas rakstniecības vēlme ir tikai un vienīgi indivīda subjektivitātes rosināta? Vai varbūt tai ir kāds sakars ar “laika garu”?

Tā jautāt man liek šis un tas no pēdējā laikā citviet lasītā. Maskavā nu jau gadus trīs iznāk tāds galvenokārt literatūrkritikai veltīts žurnāls “Kritičeskaja massa”. Tā redaktors ir Tartu universitātes filosofijas un pēc tam arī filoloģijas fakultātes absolvents Gļebs Morevs (1968). Akadēmiskā izcelsme redaktoram ļauj un liek organizēt žurnālā “pārrunas par metodi”, taču tām nepavisam nav jānotiek striktos Maskavas-Tartu semiotikas skolas ietvaros, drīzāk pat otrādi – Morevs pats kādā vietā ir atzinis, ka savulaik pasaulē slavenā Jurija Lotmana skola ir sevi izsmēlusi un faktiski beigusi pastāvēt. 2005.gada pirmajā žurnāla numurā atrodams vēsturnieces Dinas Hapajevas raksts “Gājiens pēc vārdiem”, kas veltīts trim Krievijas lasošajās aprindās labi pazīstamiem autoriem: ideju vēsturniekam, pēc izglītības psihologam Aleksandram Etkindam (1955) un filologiem, literatūrzinātniekiem Oļegam Proskurinam (1957) un Andrejam Zorinam (1956).

Es saprotu, ka latviešu lasītājam šo personu pieminējums neko neizsaka, pārāk fragmentāra, varbūt pat vispār neeksistējoša ir saikne starp “šejienes” un “turienes” literatūras dzīvi. Taču visu trīs laikabiedru, ļoti populāro vidējās paaudzes autoru grāmatas nonāk līdz Rīgai, un nav izslēgts, ka tās te kāds arī lasa. No Etkinda sacerējumiem varu pieminēt viņa 1998. gada grāmatu par Krievijas sektām, literatūru un revolūciju, kā arī pagaidām jaunāko”Ceļojumu skaidrojumi: Krievija un Amerika ceļojumu aprakstos un intertekstos” (Maskava, “Novoje ļiteraturnoje obozreņije”, 2001). Proskurins ir puškinists, varbūt kāds būs pamanījis, piemēram, viņa 2001. gada darbu par literārajiem skandāliem Puškina laikā. Andrejs Zorins plašu ievērību, filologu aprindās pat dumpinieka slavu izpelnījās 2002. gadā, kad klajā nāca viņa darbs “Barojot divgalvaino ērgli”, kurā izsekots, kā 18. gadsimta un 19. gadsimta sākuma literārie centieni mijiedarbojās ar carisma ideoloģiju. (Zorina grāmata, par spīti tam, ka ir samērā specifisks literatūrvēsturisks sacerējums, piedzīvojusi jau otro izdevumu).

Dinas Hapajevas raksta pamatjautājums ir tiešs un šķietami paradoksāls: kāpēc visi trīs minētie autori vispār tiecas uzdoties par zinātniekiem? Lasot viņu grāmatas, pirmajā brīdī liekas, ka visi trīs patiešām arī ir zinātnieki – viscaur tekstu balsta dokumenti, kas atbilstošā veidā atrunāti zemsvītras piezīmēs un komentāros, grāmatu beigās netrūkst nedz avotu un literatūras sarakstu, nedz personu rādītāju. Savukārt priekšvārdos autori izjusti atsaucas uz autoritātēm, kas it kā noteikušas pētnieciskā darba metodoloģiju. Etkinds kā autoritāti min ASV dzimušo “jauno historismu” un Stīvenu Grīnblatu, Zorins apcer Kliforda Gīrca nozīmi, savukārt Oļegam Proskurinam tuvāks ir vēsturnieks Heidens Vaits.

Raksta autore argumentēti pierāda, ka nevienam no “viņas” autoriem tālākajā darbu tekstā nav ne miņas no ievados cildināto autoritāšu ietekmes. Viņa ironizē, ka visi trīs ir apzināti izvēlējušies vai nu trīsdesmit gadus senas un jau neaktuālas teorijas (tā tas ir ar Gīrcu un Vaitu) vai arī – Zorina gadījumā – kaut ko tādu, kam vienotas, kaut cik organizētas skolas pazīmju nav vispār. Hapajeva uzskata, ka šāda “teorētiskā taisnošanās” nepieciešama tādēļ, ka neviens no trijiem vēl nav gatavs pateikt, ka viņam ar sabiedriskajām (humanitārajām) zinātnēm vairs nav nekāda sakara.

Dina Hapajeva, kuras raksts, taisnību sakot, ir nodaļa no topošās grāmatas par intelektuāļu un sociālo zinātņu “projekta” norietu gan Francijā, gan Krievijā, raksta: “Vēlēšanās uzlūkot savu darbošanos par zinātni tiem, kuru darbos dzimst jaunais stils, traucē iestāties par šī stila tiesībām pastāvēt. Patiešām, vai gan var turpināt saukt par zinātni tādu radošās darbības formu, kam ir svešas visas sociālo zinātņu fobijas, proti, bailes tikt uzskatītai par ideoloģiju un tieksme par katru cenu noslēpt savu atkarību no politiskās izvēles? [..] Vai Krievijas novatoru jaunā stila meklējumi spēs pārtapt par postzinātnisku intelektuālo rakstību?” Kas ir šis jaunais, visus trīs krievu autorus vienojošais stils? Pirmkārt, tā ir Hapajevas minētā neatkarība no sociālo zinātņu bezkaislīgā “objektīvisma”. Otrkārt, bet varbūt pat galvenokārt, jārunā par to, ka viņu darbi ir interesanti.

Rakstot nevis pārdesmit speciālistu šaurām aprindām, bet gan plašam inteliģentu lasītāju pulkam, Etkinds, Proskurins un Zorins lieto nevis atbaidošo sociālo zinātņu žargonu, bet gan labu, bagātu literāro valodu. Šajā ziņā gan viņi nav pavisam oriģināli – kaut kur reiz lasīju lakonisku piezīmi, ka mūsdienu, 20., 21. gadsimta mijas krievu literatūrā izcilākie stila meistari ir nevis Sorokins ar Peļevinu vai vēl kādi tādi, bet gan divi klasiski izglītoti filologi: Sergejs Averincevs un Mihails Gasparovs. Spriedums, bez šaubām, subjektīvs un diskutējams, bet kaut kas intriģējošs tajā ir. Intriģējoša ir arī visu šeit aprakstīto literātu tekstu būtība, faktiski, viņi uzpērk un pievilina tieši ar tekstos iešifrēto intrigu. Nevar īsti saprast, kas tas ir, kas liek Zorina grāmatu par tagadnes latvietim tik tālo carienes Katrīnas II un viņu apdzejojošo poētu saspēlēm vai Etkinda stāstījumu par citām saspēlēm, piemēram, starp amerikāņu filosofu Viljamu Džeimsu un man līdz šim nemaz nepazīstamo Konovalova kungu, lasīt ar tādu pašu aizrautību kā kādu dēku romānu. Visticamāk, tā ir autoru pozīcija, viņu personu klātbūtne stilā, teksta ritumā, materiāla atlasē un kārtošanā.

Skaidrs, ka šāda rakstība akadēmiskajās aprindās nereti tiek uztverta slimīgi, iemesli tam ir vairāki, bet viens no tiem droši vien skaudība, ka pašam tā nesanāk. Taču galvenais oponentu iebildums ir, ka, šādi rakstot, autori apdraud ierastos “zinātniskā diskursa” pastāvēšanas un vērtēšanas kritērijus. Akadēmiskie sociologi Ļevs Gudkovs un Boriss Dubins, kritizējot Aleksandru Etkindu, raksta, ka īpaši kaitīgs Etkinds ir ar “savu ievirzi uz oriģinalitāti un izteiksmīgumu”. Viņu argumentācija ir šāda: “Ja tiktu atzītas A. Etkinda pretenzijas uz jaunu vārdu zinātnē, tad faktiski tiktu diskreditēts “ratio”, racionalitāte, pozitīvās zināšanas kā tādas un to paškontroles metodika. Tas novestu pie zinātnes pašlikvidācijas, jo valdot uzstādījumam uz oriģinalitāti un izteiksmīgumu (paša naratīvs kā vienīgais lasītāju intereses izraisītājs), kolektīva institucionalizēta darbība reproducējamās formās kļūtu vienkārši neiespējama.” (“Novoje ļiteraturnoje obozreņije”, 2001, Nr. 47, 99. lpp.)

Šādam “akadēmiķu” vērtējumam visdrīzāk ir vairāki iemesli. Viens no tādiem, šķiet, ir intelektuāļu kā savā ziņā elitāras grupas nepatika pret saviem citkārtējiem komandas biedriem, kas izkāpuši no sava ziloņkaula torņa un nu mierīgi sarunājas ar tautu, turklāt nevis, visgudri pamācot vai, kā tas intelektuāļiem pa laikam raksturīgi, saspēlējoties masu kultūras lauciņā, bet gan saistoši un aizraujoši runājot par to, par ko “tautai”, intelektuāļuprāt, vispār nav nekādas daļas. Vai tādā veidā patiešām tiek diskreditētas “pozitivās zināšanas”? Ja ar tām saprot kādas (strukturālās, poststrukturālās, dekonstruktīvās vai visvienalga kādas) skolas izstrādāto žargonu un iegrožojumus, tad, protams. Bet vai ir iespējams diskreditēt to, kas absolūti lielākās sabiedrības daļas acīs un ausīs jau kopš pirmsākumiem gandrīz vienmēr, izņemot varbūt aizsācēju talantīgākajos uzredzējumos, ir tik vien kā epigoņu, akadēmiskās pelēkās masas bez mitas ražoti tukšu salmu kūlumi? Etkinds, Proskurins un Zorins tāpat kā jo daudzi viņu kolēģi Vakarzemē ir sajutuši šo tukšo salmu deguma smaku un gan jau savas apdāvinātības pēc nolēmuši nerakāties pa pelniem, bet dēstīt ko jaunu, sevī meklētu. Lai vai cik miljonus reižu tiktu banalizēts uzraksts Delfu svētnīcā, tomēr jebkura patiešām pozitīva zinātne sākas ar to, un varbūt tur arī atgriežas.

Patiešām nezinu, kāds ir Tāļa Tisenkopfa prestižs Latvijas akadēmiskajās sociālo zinātņu aprindās, ja tādas te pastāv. Bet, lasot viņa literāros tekstus, kas visi ir tādi skaisti ekskursi personas un vietas attiecībās, gribot negribot ir jādomā, ka vismaz viena no viņa hipostāzēm ir jau izslīdējusi no “pozitīvās zinātnes” tīkliem. Gluži tāpat, kā savā pēdējā grāmatā par Aspaziju no visiem tīkliem izslīdēja Saulcerīte Viese.