Arnis Terzens: saruna ar Latvijas institūta direktoru Ojāru Kalniņu

Pēdējā laikā jūsu vadītais Latvijas institūts kritis savdabīgā nežēlastībā – to metušies kritizēt, visi, kam vien nav slinkums. Kā jūs skaidrojat šādu pēkšņu intereses sakāpināšanos par institūta darbību?

Vispirms acīmredzot cilvēki tomēr nesaprot, kas īsti ir valsts tēls un ko ar to var darīt. Ir pārprasts, domājot, ka šo tēlu it kā var kaut kā speciāli veidot. Patiesībā mēs varam runāt tikai par informācijas sniegšanu, par pozitīvās atpazīstamības veicināšanu, par ļoti konkrētu valstisku mērķu sasniegšanu kādā atsevišķā gadījumā. Taču neviena valsts iestāde, neviena reklāmas aģentūra nevar veidot tādu lielumu kā valsts tēls, jo tas ir kaut kas tāds, kas veidojas pats par sevi. Otrkārt – vairums cilvēku Latvijā patiesībā nemaz nezina, kāds tad ir tas Latvijas tēls pasaulē. Pa ausu galam jau šo un to uzzina, taču ir skaidrs, ka lielas Latvijas ļaužu masas nelasa, piemēram, Francijas laikrakstus, neskatās Grieķijas vai Spānijas televīziju. Un tā jau tad ir mūsu tiesa, jo mēs tomēr regulāri sadarbojamies ar ārvalstu žurnālistiem, un mēs zinām, ka šodien Latvijas tēls galvenokārt ir pietiekami pozitīvs. Kaut kādi negatīvie elementi piemīt katras valsts tēlam, bet, salīdzinot ar to, kas bija pirms vairākiem desmitiem gadu, šodien par Latviju ir aizvien vairāk pozitīvu materiālu presē, televīzijā, radio un citviet.

Vai nesanāk tā, ka to – diemžēl – zināt jūs, bet ne pati Latvijas sabiedrība?

Varbūt ne gluži visi arī to vēlas zināt. Piemēram, kad es aizeju uz Saeimas Ārlietu komisiju, noliekot viņu priekšā prāvu kaudzi ar dažādiem rakstiem, kuros Latvija atspoguļota pozitīvi, tad faktiski nevienam nav intereses tur pat ieskatīties. Un tā problēma ir arī tāda, ka neviens jau nav pacenties īsti iedziļinātie mūsu darba būtībā, lai izprastu mūsu mērķus un to, ko mēs vispār esam spējīgi sasniegt ar mūsu resursiem, ko galvenokārt nodrošina astoņu cilvēku kolektīvs un tomēr salīdzinoši niecīgais budžets.

Bet jums jau pārmet, ka to pašu it kā neesat pratuši sakarīgi izlietot!

Tas ir pārpratums. Runa ir par naudu, kas it kā bija piešķirta, bet patiesībā reāli nebija piešķirta. Šogad Latvijas institūts kopā ar Ārlietu ministriju sāka darboties kā aģentūra, taču ne ministrijai, ne mums nav atbilstošas pieredzes strādāt tādā sasaistē. Tieši tāpēc pirmo pusgadu pavadījām, faktiski tikai sakārtojot juridiskās un birokrātiskās attiecības. Un tā naudu, par kuru te runā, palika Ārlietu ministrijā, tā nekur citur nav iztērēta, nekur nav pazudusi. Mēs esam vienojušies, ka šobrīd nav praktiskas jēgas šo naudu ieguldīt kādā milzīgā projektā, ja tam nav nekāda stratēģiska atbalsta. Vēl vairāk – es vienmēr esmu bijis pret tamlīdzīgu, vāji motivētu līdzekļu šķērdēšanu. Un šeit vispirms jārunā par to, ka šodien mūsu valstij nav valsts tēla stratēģijas, vai, kā es to labprāt dēvēju – zīmolēšanas stratēģijas.

Kam tad tāda stratēģija būtu jārada?

Tieši patlaban mēs strādājam, lai izveidotu koncepciju, kā strukturēt valsts valdību šā mērķa sasniegšanai. Ir skaidrs, ka jābūt vienai iestādei, kas kopumā vada šo projektu, un mūsu priekšlikums ir, ka tas varētu būt tieši Latvijas institūts. Tā īstenošanai nepieciešams, lai valdība, pirmkārt, apliecina savu politisko vēlmi to vispār darīt, otrkārt, jānoteic ļoti konkrētas prioritātes – ko tā vēlas panākt ar šo valsts zīmolēšanas kampaņu un katrai kampaņai jābūt ļoti skaidram mērķim. Jāizveido struktūra, kas spēj šo ideju attīstīt, piesaistīt gan vietējos, gan ārvalstu ekspertus, reklāmas un mārketinga speciālistus, kuri zina, kā var pasniegt valsts tēlu. Un, protams, tad tā visa īstenošanai jāpiesaista atbilstoši līdzekļi. Esmu runājis ar pasaules līmeņa valsts zīmolēšanas ekspertiem no Londonas, un viņi man ir teikuši, ka viens tāds projekts faktiski ilgst vismaz divus gadus. Kamēr valdība un politiķi to apstiprina, kamēr to izstrādā un īsteno, tamlīdzīgi.

Un kur tad ir mūsu problēma? Kas traucē to sākt jau šopēcpusdien?

Mūsu valdībā nav struktūru, kas spētu uzņemties šādu lietu. Turklāt ir skaidrs, ka to nevar uzņemties arī tikai viena, piemēram, Ārlietu ministrija, jo tas sevī iekļauj faktiski visas ministrijas un iestādes, kas sniedz uz āru jebkādu informāciju par Latviju. Tāpēc, manuprāt, jābūt kādai koordinējošai struktūrai.

Bet kā tas tā sanācis, ka jums tikai tagad nākusi šī atskārsme, ja Latvijas institūts darbojas jau sen, sen?

Acīmredzot visus šos gadus neviens nav domājis, ka šāda lieta patiešām vajadzīga. Es domāju – tieši politiķu līmenī. Cilvēki domājuši, ka ir pietiekami, ja uztaisa vienu vai otru projektu vai kampaņu, bet nav sapratuši, ka tomēr nepieciešama vienojoša stratēģija. Piemēram, Igaunijā viņi to saprata jau vismaz pirms trim gadiem, izveidojot atbilstošu struktūru, kas uzņēmās atbildību par valsts zīmolēšanu. Valdība piešķīra miljonu dolāru, lai iesaistītu vienu britu firmu, kas pusotra gada laikā izveidoja šo stratēģiju, kas Igaunijā vēl joprojām darbojas. Tomēr jāpiebilst, ka mums šobrīd ir pirmā valdība, kas savā deklarācijā vismaz minējusi, ka nepieciešams profesionāli strādāt ar valsts tēla spodrināšanu...

II.

Tā jau laikam nav, ka mums pilnībā neviens nenodarbojas ar līdzīgas informācijas pasniegšanu ārvalstīs?

Tā galvenā problēma, ka mums patiešām ir vairākas iestādes, kas ar to nodarbojas, taču tās savā starpā nesadarbojas. Katrs to dara tā, kā pats saprot.

Kas ir šīs iestādes?

Ārlietu ministrija, Kultūras ministrija, Ekonomikas ministrija, Tūrisma aģentūra, Latvijas attīstības aģentūra, Latvijas institūts un vēl citas. Un, manuprāt, tikai trim iestādēm piemīt vismaz kaut kādas profesionālas zināšanas par komunikāciju, tās ir – Latvijas institūts, Tūrisma aģentūra un Latvijas attīstības aģentūra. Citām šī joma arī nav prioritāte, un tad tās labākā gadījumā veido starptautiskā tīmekļa mājas lapas, kur ievieto informāciju angļu valodā, izmantojot galvenokārt savus vietējos spēkus, un tur ne gluži vienmēr cilvēkiem ir pietiekami labas šīs valodas zināšanas. Ir arī tāds piemērs, kad Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijas konkursā un mēs zinājām, ka tagad būs jārīko koncerts Rīgā. Latvijas tēlam tas bija nenovērtējami liels ieguvums. Arī mani iekļāva grupā, kas šo projektu īstenoja. Bet – kas notika? Visu piešķirto naudu izlietoja tikai vienam nolūkam, proti, lai organizētu tikai šo koncertu. Tajā brīdī itin nevienam neienāca prātā piešķirt līdzekļus, lai uz šā notikuma bāzes reklamētu tūrismu, veicinātu investīcijas, tamlīdzīgi. Lūk, un ja tobrīd mums būtu bijusi valstiska stratēģija, tad tas bija ideāls moments, lai spētu momentāni reaģēt, kā šo Eirovīzijas fenomenu efektīvi izmantot vēl plašākas valsts zīmolēšanas interesēs. Simts miljoni televīzijas skatītāju piesaistīti Latvijas vārdam, ierodas dažādi ievērojami viesi, un to visu varētu lieliski izmantot. Taču tad nekas tāds nenotika, lai gan es jau toreiz bildu par tādu nepieciešamību.

Kā jums šķiet, vai būsim kaut ko arī mācījušies no šīm kļūdām? Piemēram, saistībā ar gaidāmo pasaules čempionātu hokejā?

Domāju, ka nē, jo vēl joprojām mums viss notiek ļoti epizodiski. Nav tādas grupas, kas sanāktu kopā, lai lietišķi apspriestu visas iespējas, ko Latvijai kopumā paver šī hokeja čempionāta sarīkošana Latvijā. Katrs tikai dara un izdara savu lietu. Piemēram, es zinu, ka Lipmana kungs sponsorējis viena DVD izveidošanu par Latvijas hokeju, ko acīmredzot paredzēts tiražēt čempionāta viesu pulkā. Arī Ārlietu ministrija paudusi gatavību palīdzēt šī diska izplatīšanā. Firma, kas veido šo disku, vērsās Latvijas institūtā, lai iegūtu papildus informāciju par Latviju, ko pievienot šim diskam. Mēs to ļoti labprāt arī iedevām, jo mums visas šīs iestrādes faktiski gatavā veidā jau ir. Un varam būt tikai priecīgi, ka viņi laimīgā kārtā uzreiz nedevās pie kāda neatkarīga rakstnieka, lūdzot, sak, uzrakstiet mums kaut ko angļu valodā par Latvijas vēsturi, kultūru. Daļēji jau kaut kas notiek, taču es nezinu, vai ir arī citi uzņēmēji, kas pratīs izmantot šo hokeja čempionātu Latvijas tēla spodrināšanai.

III.

Vai tas, ka jūs neesat pietiekami tuvu šiem pasākumiem, nav arī jūsu pašu vaina? Varbūt vajag būt tik agresīviem, kā “Delna”, kas, lai arī praktisku jēgu gandrīz nekad nesasniedz, toties allaž notur uzmanības degpunktā vismaz savu zīmolu?

Mēs esam valsts iestāde un varam tikai katrai ministrijai ieteikt mūs iekļaut, un tā tad ir viņu izvēle, vai to darīt, vai nē. Bet pēdējā gada laikā tas jau notiek aizvien biežāk, ja salīdzinām ar sākumposmu, kad Latvijas institūtu uzskatīja par iestādi, kas nodarbojas tikai ar kaut kādām savām lietām. Tā izpratne, kā institūts var palīdzēt, pēdējā laikā pieaugusi. Un viena laba lietas, kas notikusi, pateicoties tam, ka kļuvām par valsts aģentūru, ir tas, ka mūsu nolikumā ierakstīta mūsu atbildība – koordinēt valsts tēla stratēģijas izstrādāšanu. Tādējādi valsts iestādes tagad spiestas saprast, ka mums jāstrādā kopā, ka mēs patiešām varam kvalitatīvi palīdzēt, ka mums ir eksperti, ka tādā neformālā veidā institūts jau faktiski darbojas kā valsts reklāmas aģentūra.

Kas ir šie eksperti? Tie jūsu minētie astoņi jaunie cilvēki?

Jā. Viņi ir jauni un viņiem ir pēdējo piecu gadu laikā iegūtā pieredze, un viņi katrs ir eksperts savā jomā. Viņi varbūt vēl nav starptautiska mēroga eksperti, bet viņi zina, kā jāgatavo materiāli, zina par mērķauditorijām, un, manuprāt, mums ir vislielākā pieredze darbā ar ārvalstu žurnālistiem. Nevienai citai valsts iestādei tādas pieredzes nav. Pat Ārlietu ministrija, kas arī jau daudzus gadus strādā ar ārvalstu žurnālistiem, tomēr nav tik ļoti iedziļinājusies šajā jomā. Mēs ar viņiem satiekamies nepārtraukti, katru nedēļu, un mēs viņiem šeit visu izkārtojam.

Jūs viņus aicināt vai viņi paši jūs uzmeklē?

Ir dažādi. Ir žurnālisti, kuru paši uzmeklē tieši mūs, un ir tā, ka mūsu vēstniecības ārvalstīs viņiem iesaka vērsties pie mums. Agrāk vēstniecības zvanīja Ārlietu ministrijai, bet Ārlietu ministrijas galvenais uzdevums ir sniegt tieši ministrijas informāciju – informēt par valsts ārpolitiku, par valdības politiku. Savukārt mēs strādājam daudz plašāk, cenšamies ārvalstu žurnālistiem parādīt arī Latvijas kultūru, dabu, vidi, palīdzam iepazīties ne tikai ar valdības cilvēkiem, bet arī privātajā sektorā. Es visu savu mūžu esmu sadarbojies ar presi un pat ļoti labi zinu, kas šiem žurnālistiem nepieciešams, kas palīdz viņu darbā. Es zinu, ka tikai tad varam sagaidīt, ka viņi objektīvi, godīgi uzrakstīs par Latviju. Un tie, kuri pie mums bijuši, tagad aizvien biežāk pie mums atgriežas. Neesmu pierakstījis katru vārdu, bet nesen sarēķinājām, ka pēdējo piecu gadu laikā tikai es esmu uzrunājis vismaz divus tūkstošus žurnālistu. Un ir viens labs piemērs. Oktobra vidū Latvijā bija televīzijas žurnālistu grupa no Itālijas, kas gatavo dokumentālo filmu par Austrumeiropu pirms un pēc Berlīnes mūra krišanas. Lūk, viņi vēlējās ielikt Latviju centrālajā vietā, un interesējās par cilvēkiem, kuri varētu stāstīt, kā ir bijis pirms neatkarības atgūšanas un kā ir tagad. Viņi intervēja mūsu prezidenti, taču gribēja runāt arī ar kādu dzejnieku, zvejnieku, mākslinieku. Mēs viņiem atradām šos cilvēkus. Un tas vainagojās ar to, ka viņiem tapa jauni plāni. Tagad paredzēts, ka novembrī viņi atgriezīsies Latvijā, lai intervētu vairāk cilvēku, rezultātā izveidojot piecas stundas garu raidījumu tieši par Latviju. Un tas izskanēs visā Eiropā, varbūt arī pasaulē.

IV.(..)

Bet efektīvāk, skaļāk tomēr izskan negatīvie momenti, kas bieži vien starptautiskajā arēnā Latviju zīmolē kā, piemēram, bandītu pārņemtu Krievijas guberņu vai ielasmeitu paradīzi. Savukārt tas, ko stāstāt jūs, līdz mums pašiem atpakaļ kaut kā neatnāk. Toties mēs zinām, ka visi par Latviju runā tā – viskorumpētākā un visnabadzīgākā valsts, visvairāk autoavāriju un pašnāvību, visapkārt tikai citas nacionalitātes nemīloši, nodzērušies eksfašisti...

Tas ir tikai viens no vairākiem Latvijas tēliem. Katrai valstij, tostarp arī Latvijai, neizbēgami ir vairāki tēli. Ja mēs runātu ar kādu operas cienītāju, viņš teiktu, ka Latvijas tēls ir Sonora Vaice, Inese Galante un Egils Siliņš; ja runātu ar sporta līdzjutējiem, tad visi teiktu, ka mūsu tēls ir ļoti laba hokeja komanda; ja runātu ar popmūzikas faniem, tad viņiem Latvijas tēls ir Renārs Kaupers un Marija Naumova. Un viņiem visiem nekas daudz nebūs zināms par to, ka Latvija it kā ir viskorumpētākā valsts. Bet tas visā pasaulē visur ir vienādi – presei tomēr jebkādas negatīvās ziņas interesē vairāk par pozitīvajām...

Tostarp arī mūsu pašu par mums pašiem...

Jā! Labi zināms presē valdošais princips, ka labas ziņas nemaz nav nekādas ziņas. Padomājiet, ko mēs, piemēram, zinām par Ameriku? Zinām, kādi tur bija plūdi un kādas tur valdīja nekārtības, kādas tur vispār ir problēmas. Bet mēz nezinām, kas tur notiek arī labs... Bet ir arī tāds efekts, ka vispirms jau visus interesē tas negatīvais, tas skandāls, taču tas tomēr ir ļoti īslaicīgi. Paskatieties, piemēram, tīmeklī aģentūras “Reuters” vai CNN ziņas, un jūs varēsiet vērot, ka tur tās ziņas nenoturas ilgāk par dažām stundām. Viss visu laiku mainās, kaut kas nāk klāt. Un, ja tur uz nelielu brīdi parādās kāds negatīvs virsraksts par Latviju, tad jau pēc mirkļa tas ir prom, un jau nākamajā dienā to neviens vairs neatceras. Cilvēki pasaulē par mums nemaz nedomā tik daudz, kā mēs paši to varbūt esam iedomājušies. Un viņi arī nekad daudz par mums nedomās. Nav nekā bezcerīgāka, kā sadomāties, ka visa pasaule pazīs Latviju. Būsim godīgi – vai mēs, Latvijā, labi zinām, kas notiek, piemēram, Ekvadorā vai Šrilankā? Kuram no mums interesē pilnībā visas pasaules valstis? Mēs nekad nesasniegsim pilnībā visu pasauli, lai kā arī censtos.

Par ko tad mēs vispār runājam?!

Ir daļa, kam tas tomēr interesē, kam tas ir svarīgi, un tie ir tūristi, uzņēmēji, atsevišķi politiķi, žurnālisti, un mums jāstrādā tieši uz šīm mērķauditorijām. Un arī mūs apmeklējošie žurnālisti ir dažādi. Vieni, kuri ikdienā raksta par politiku, acīmredzot vienmēr interesēsies par minoritāšu problēmām, bet citus vairāk interesēs tūrisma iespējas. Varu atzīmēt, ka tieši tūrisma jomā pēdējā laikā par Latviju parādās ļoti pozitīvi vērtējamas publikācijas. Ja runājam par to sekstūrismu, tad, ziniet – bieži esot ārzemēs, es nekur neesmu sastapies ar šo reklāmu. Manuprāt, Latvijā par to tagad raksta vairāk. Turklāt nesen, kad Rīgā notika starptautiska tūrisma organizāciju konference, dzirdēju, kā viens ārvalstu eksperts atbildēja uz jautājumu – kā lai mēs te apkarojam šo Latvijas kā sekstūrisma zemes zīmolu? Eksperts atbildēja – kā, kāpēc jūs to gribat apkarot? Kāpēc gribat apkarot to, ko citas valstis par visām varītēm vēlas un pat sekmē, jo tas tomēr ienes ļoti lielu naudu? Un viņš parādīja reklāmu, kā sevi speciāli reklamē Berlīne, lai tieši veicinātu sekstūrismu. Viņi sapratuši, ka tā ir ļoti konkrēta mērķauditorija, kas pilsētai ienes lielu naudu. Protams, varbūt Berlīne var to atļauties, jo viņiem jau ir arī gana citu spēcīgu tēlu, un šis varētu būt tikai kā viens no tiem, saprotot, ka tikai ar to vien viņus neraksturos visā pasaulē. Acīmredzot Latvijā, Rīgā tomēr ir mazliet savādāk. Un nekādā gadījumā nevar teikt, ka mēs esam populāri tikai kā sekstūrisma zeme. Dažiem jau tas interesē, jā, piemēram, varbūt britu vecpuišiem vai itāļu jūrniekiem, un tie, kuriem interesē tieši sekstūrisms, savas iespējas meklēs un atradīs visā Eiropā. Rīga acīmredzot viņiem ir tikai jauna vieta, kurā vēl nav būts. Pavērojiet, kas tad vasarās galvenokārt apmeklē Latviju – pensionāri, vai ne? Un viņi taču te nebrauc kā sekstūristi.

V.

Jūs jau minējāt jomas, kurās Latvijai pasaulē ir labs tēls – operdziedātāji, sportisti, popūziķi. Bet tās ir jomas, kur par šo labo tēlu ne valstij, ne tostarp arī jūsu institūtam faktiski nav nekāda nopelna, vai ne?

Protams, ka nopelnu nav, bez šaubām, jo valsts iestāde nevar radīt izcilus māksliniekus. Taču mums ir iespēja palīdzēt ne tikai viņiem, bet izmantot viņu veiksmi, lai popularizētu Latviju. Ja, piemēram, Renārs Kaupers uzstājas Eiropā kopā ar REM un pasaka, ka viņš ir no Latvijas, tad labāku reklāmu pat grūti iedomāties. Tas pats ar Mariju Naumovu, Pēteri Vasku un citiem. Jo viņi papildus ir arī tautas diplomāti, un mūsu darbs tad ir sadarboties, palīdzēt, cik mēs to spējam, kaut vai dodot viņiem materiālus, lai savos braucienos viņi spētu labāk popularizēt Latviju. Protams, mēs nevaram apzināti radīt apdāvinātus māksliniekus, bet mēs varam viņiem kvalificēti palīdzēt.

Patiesību sakot, mazliet grūti iedomāties, kā tas izskatās – “Prāta Vētras” puiši koncerta laikā izdala publikā bukletus par Latviju...

Nē, tieši šajā gadījumā ir savādāk. Piemēram, es pats esmu palīdzējis Renāram ar dziesmu tekstiem angļu valodā, esam pārrunājuši, ko viņš var labāk pateikt auditorijai, esam kopīgi koriģējuši viņa vadīto pasākumu scenārijus, tamlīdzīgi. Līdzīgi esmu sadarbojies arī ar Mariju Naumovu. Tagad kopīgi strādājam ar Arni Medni. Es pat pats sazinājos ar Mārtiņu Freimani, kad tas mūsu puišu duets uzstājās iepriekšējā Eirovīzijas konkursā, vēršot uzmanību, ka tajā tekstā angļu valodā ieviesušās dažas gramatiskas kļūdas. Freimanis ļoti labprāt mani uzklausīja un mēs labi sadarbojāmies. Savukārt Rīgas Doma zēnu koris vienmēr, kad viņi kaut kur brauc, līdzi ņem arī mūsu sagatavotas brošūras. Ir arī citi mākslinieki, bet sevišķi jau kori to labprāt dara...

Mums vispār ir ļoti daudz sasniegumu, ar ko varam patiesi lepoties. Salīdzinoši tik mazai valstij, mums ir ļoti daudz izcilu mākslinieku un sportistu. Piemēram, pēc pēdējām Olimpiskajām spēlēm veikts interesantas izpētes darbs, kurā secināts, ka, piemēram, Latvija tur bijusi viena no veiksmīgākajām valstīm. Jā! Salīdzinot iegūto medaļu skaitu ar valsts iedzīvotāju skaitu, mēs esam septītajā vietā. Vai ziniet, kas ir pēdējā vietā? Indija. Proti – valsts, kurā jau ir miljards iedzīvotāju! Un tad vēl jāmin tāds unikāls moments, saistīts ar faktu, ka Latvijas futbolisti, pārspēlēs uzvarot Turciju, izcīnīja tiesības piedalīties Eiropas čempionāta finālturnīrā. Mēs nokļuvām ļoti lielas uzmanības centrā. Man atrakstīja viens žurnālists no Singapūras, sakot, ka tur esot ārkārtīgi milzīga interese par mūsu futbolistu panākumiem, jo viņi jau ilgus gadus centušies apzināti izveidot labu, spēcīgu nacionālo komandu, bet tas nekādi nav izdevies. Un tagad viņu zinātnieki vēloties pētīt Latvijas futbolistu fenomenu, lai gūtu sev kaut kādu mācību. Viņi nespēj saprast, kā gan Latvija ar saviem 2,3 miljoniem iedzīvotāju spējusi futbolā sasniegt tika fantastisku rezultātu. Un tad es tā iedomājos: redzi, cik interesanta situācija – Singapūra speciāli pēta Latvijas veiksmes formulu...

Jā, interesanta padarīšana – Singapūras zinātnieku komanda tagad pētīs faktiski Gunta Indriksona fenomenu!

Jā, nu tas, protams, ir jautājums – ko viņi atklās un ko uzskatīs par nepieciešamu no tā mācīties. Bet tas ir fakts, ka tikai ar tādām lietām var iegūt pasaules uzmanību. Savukārt mēs kā valsts iestāde nevaram ietekmēt to, ko dara politiķi, to, kas notiek sabiedrībā, un tās negatīvās lietas vienmēr neizbēgami notiks. Tāpēc mūsu mērķis tomēr ir paņemt pozitīvās lietas, izcelt un pavairot tās tā, lai tās ir pieejamas iespējami vairāk cilvēkiem. Tikai tā to var kvalitatīvi līdzsvarot. Šajā ziņā Latvija ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas valsts. Šaubos, vai jūs atradīsiet kādu valsti, kur ir tikai pozitīvas lietas, kur nav nekādu problēmu, kur nav korupcijas, kur nav politisko skandālu. Manuprāt, mēs pārāk bieži iedomājamies, ka par mūsu problēmām kaut kā sevišķi interesējas citās valstīs, ka visa pasaule uz mums skatās – sak, jā, vai cik šausmīgi tajā Latvijā klājas. Esmu pārliecināts, ka tas tā nav.

Faktiski tā ir normāla lieta, jo patiesībā jau ikviens cilvēks gana sāpīgi pārdzīvo sava vārda parādīšanos plašsaziņas līdzekļos, tāpat tas varētu būt arī ar ziņām par savu valsti. Tā tas ir. Un mūsu institūta atbildība ir cilvēkiem allaž atgādināt, kas katrā gadījumā ir gala rezultāts un cik nopietni tas ņemams, cik tālejošas sekas tam var būt vai var nebūt.

No jūsu paustā iepriekšējā frāzē var secināt, ka laikam jau sevišķi nopietnas visas šīs valstiskā tēla padarīšanas tomēr nav, vai ne?

Nekad jau nevar skaidri zināt, kas tieši iezīmēsies cilvēka prātā, kas būs tas paliekošais. Jāapzinās, ka mēs nevaram ietekmēt pilnībā visus, ka nevaram visiem nodrošināt pozitīvo informāciju, bet mūsu uzdevums ir šīs pozitīvās informācijas vairošana, tādējādi pamazām palielinot to cilvēku skaitu, kuriem ir pozitīvi uzskati par Latviju. Mani galvenie kontakti šeit ir ar ārvalstu žurnālistiem, diplomātiem, dažādiem pētniekiem, sabiedrības pārstāvjiem, un esmu pamanījis, ka, pavadot kādu laiku Latvijā, iepazīstot to, viņi visi lielāko tiesu ir ļoti pozitīvi noskaņoti. Vairumā gadījumu viņi pat ir ļoti pārsteigti, jo iepriekš viņiem bijusi gluži cita informācija.

Tad tas nozīmē, kā ārpusē tas mūsu tēls tomēr ir sliktāks nekā varētu vēlēties?

Jā, tā tas katrā ziņā bija. Tagad beidzot esam tikuši pāri tam posmam, kad mūs allaž raksturoja tikai kā bijušo padomju republiku. Tikai retam bija jausma, ka Rīga nav drūma, nomākta postpadomju pilsēta, bet gan skaista, gluži eiropeiska pilsēta ar burvbīgu arhitektūru. Domāju, tā lielākā izmaiņa notika tad, kad iestājāmies NATO un Eiropas savienībā. Tagad par mums vairs neraksta kā par bijušo padomju republiku, bet gan kā par jauno Eiropas savienības dalībvalsti.

Bet allaž jau tomēr netīkamo epitetu kontekstā – visnabadzīgākā, viskorumpētākā un tamlīdzīgi!

Jā, tās ir jaunas lietas, kas nāk klāt, bet mēs tomēr esam atbrīvojušies no tā pagātnes drūmā rēga. Raugi, pat ASV Aizsardzības ministrs Ramsfelds mūs nodēvēja par Jauno Eiropu, tādējādi pat nokaitinot vecās Eiropas valstis – Vāciju, Franciju un citas. Un es jūtu, ka pakāpeniski tā vēsture vairs nav tik būtiska. Kopš neatkarības atjaunošanas pagājuši jau piecpadsmit gadi, un žurnālisti par to vairs daudz nevēlas zināt. Tagad vairāk interesē tas, kas notiek šodien un kas sagaida nākotnē.

Vai patiešām viņi paši vairs neko daudz nevēlas zināt par mūsu neseno pagātni, vai arī jūs viņus metodiski ievirzāt tā, lai viņi vairāk domā par mūsu šodienu un rītdienu?

Ļoti maz ir tādu, kuri paši vēlētos daudz rakņāties vēsturē. Ir mirkļi, kad vēstures jautājumi aktualizējas, kā tas bija šā gada sākumā, kad visi gatavojās mūsu prezidentes vizītei Maskavā. Tad uzradās dažādas kontraoaversijas par 9. maija svinībām vēstures kontekstā. Tad bija ļoti daudz jautājumu – kāpēc prezidente tā dara, kas aiz tā visa slēpjas. Un, manuprāt, finišs tam jau bija sasniegts mirkli iepriekš, ne 9. maijā, bet kad Rīgā bija ieradies ASV prezidents Bušs. Ja nemaldos, vismaz septiņas reizes Buša runā bija pieminēts vārds “okupācija”, un tad jau faktiski visu Eiropas valstu premjeri un prezidenti bija atbalstījuši mūsu prezidenti, piekrītot, ka Latvijā bija šī okupācija. 9. maija pasākumā dienas kārtībā jau bija citi jautājumi, kas vēsturi tik ļoti vairs neskāra. Šodien vispār vēsture kļūst nepieciešama tikai atsevišķos mirkļos, piemēram, lai labāk izskaidrotu, kas mums notiek ar izglītības reformu un valodas politiku. Tad ir svarīgi, ka cilvēki zina, ka te bija okupācija, kas šeit piecdesmit gadus notika, cik drūms te viss bija, kāds statuss bija latviešu valodai un tamlīdzīgi... (..)

VI.

Jūs uzsvērāt, ka ārvalstu žurnālistiem ir viedoklis, ka līdz 1991. gadam, kad Latvija atguva neatkarību, te viss vienmēr bijis drūms, tumšs un pelēks. Vai jums pašam arī liekas, ka tā patiešām bija?

Pirmo reizi uz Latviju atbraucu 1978. gadā, kā tūrists. Ziniet, runājot par Rīgu, man jāatzīst – ja salīdzinām ar Stokholmu vai Kopenhāgenu, tad jā, šeit viss bija drūms un pelēks. Galvenokārt jau tādā ziņā, ka te viss bija pamatīgi nolaists – ēkas nolaistas, neko neremontēja. Un kopējais iespaids bija drūms laikam arī tāpēc, ka tie latvieši, ar kuriem šeit runāju, arī bija ļoti drūmi, viņi runāja par apspiestību, par represijām, par to, kā apdraudēta latviešu valoda. Tāds bija tas priekšstats. Bet es redzēju, ka bija arī jaukas lietas. Piemēram, cik nu varēja pastāvēt tradicionālā kultūra, tā tomēr bija. Protams, arī skaistā Latvijas daba. Bet, piemēram, Rīga, ja salīdzinām ar to, kā tā izskatās šodien, tomēr bija ļoti pelēka.

Vai tagad Rīga ir vairāk līdzīga Stokholmai un Kopenhāgenai?

Jā.

Vai tas, jūsuprāt, ir sajūsmas vērts fakts?

Es domāju, ka tas ir normāli. Rīga attīstās tā, kā viena pilsēta var attīstīties demokrātiskā vidē un brīva tirgus apstākļos.

Tad, jūsuprāt, tas ir gluži normāli, ka tagad pašā Rīgas centrā, gluži kā visās citās pasaules pilsētās, gozējas ēka, uz kuras lieliem, uzkrītoši spožiem burtiem rakstīts “Coca Cola Plaza, Forum Cinemas”?

Mūsdienu pasaulē tas ir pietiekami normāli. Cits jautājums – vai tas ir vēlams?

Vai jums nerodas iespaids, ka latviešu valodas pastāvēšana šodien ir vairāk un nopietnāk apdraudēta nekā tajā 1978. gadā, kad šeit sarunājāties ar tolaiku drūmajiem latviešiem?

Jā, latviešu valoda arī tagad ir apdraudēta, tikai citā veidā. Tāpat kā daudzas citas valodas pasaulē. Mums tas drauds tagad ir izmainījies – latviešu valodu vairs neapdraud krievu valoda vai kaut kāda uzspiestā politika, bet gan angļu valodas popularitāte komerciālo vajadzību interesēs. Un arī tā ir joma, kur mums jāstrādā, lai spētu atrast kaut kādu līdzsvaru, lai mēs spētu būt starptautiskajā apritē, bet nepieļaut, lai tas ņem pārsvaru. Bet – starp citu – par “Coca Cola” reklāmu lielajiem burtiem sūdzas arī Amerikā. Un ko tas maina? Neko. Amerikā nav neviena nopietna stadiona, kam nebūtu piešķirts kādas lielas firmas nosaukums. Tāpat, kā Tallinā ir “Saku” halle, tāpat arī topošajai Rīgas hallei acīmredzot būs kaut kas tamlīdzīgs. Mēs jau varam teikt, ka tas ir šausmīgi un nožēlojami, bet tā – diemžēl – ir šodienas realitāte. Ja firma nāk ar, piemēram, divdesmit miljoniem, tad jebkuram stadiona īpašniekam ir grūti no tā atteikties. Un nav jau mums tā valsts tik bagāta, lai to uzceltu pati saviem spēkiem. Vai jūs patiešam domājat, ka kārtīga valsts nespētu uzbūvēt vismaz vienu kārtīgu sporta celtni, ja patiešām rūpētos par saviem līdzpilsoņiem?

... Jāatzīst, neesmu šajā pozīcijā ļoti iedziļinājies, bet acīmredzot galvenā vaina jau tā, ka nav arī politiskās gribas to vispār izdarīt. Laikam jau esam par daudz pakļāvušies tam komerciālajam spiedienam. Es tikai redzu to, ka tāda tendence šodien valda visur, ne tikai Latvijā. Izņēmums varbūt varētu būt Kuba vai arī Ķīna, vai... es pat nezinu, kas vēl.

Droši vien arī Baltkrievija.

Jā. Vārdu sakot, kaut kādi izņēmumi jau ir, bet visur citur pasaulē tas tā notiek aizvien vairāk. Un mums ir ļoti grūts uzdevums. Proti, ja mums tas nepatīk, tad jāizgudro, kā no tā izvairīties. Vai mēs to varam? Vai tas vispār ir iespējams?

Acīmredzot mēs bijām pietiekami spēcīgi cīnīties pret nolaistu, kaujas mazspējīgu krievu tanku draudiem, bet pilnībā kapitulējam jaunu, smaržojošu divdesmit miljonu kaudzītes priekšā.

Jā, tā ir tiesa – šodien pasaulē ļoti daudz nosaka nauda, bet es tomēr ceru, ka vēl ne pilnībā visu. Piemēram, Āzijā un Vidusāzijā sabiedrībā ļoti lielu lomu ieņem musulmaņu ticība, un tas taču nav naudas jautājums. Tur tagad ticība pārņēmusi politiku, un, manuprāt, tā cīņa, kas tagad notiek starp musulmaņu ekstrēmistiem un Ameriku, vispār pret Rietumiem, tā daļēji ir arī cīņa tieši pret kapitālismu.

VII.

Tad jau tomēr tas ir naudas jautājums, proti – cīņa pret naudas varu, vai ne?

Var arī tā raudzīties, jā. Bet pamatos tā cīņa balstīta uz ticību, uz kaut kādiem principiem. Piemēram, es saprotu, ka arī Ķīna daļēji aizvien vairāk iet kapitālisma virzienā, katrā ziņā prom no komunisma. Viņi tagad vairāk popularizē Konfūcija mācību, uzskatot, ka tieši tā ir viena no Ķīnas pamatvērtībām. Tā kā daudzviet pasaulē tagad meklē alternatīvas esošajai pasaules kārtībai. Reiz komunisms it kā bija alternatīva kapitālismam, bet tagad tas visur ir gandrīz izmiris, un gan jau Kubā arī izmirs.

Atļaušos diskusijas ietvaros iebilst – komunisma jau nekad nav bijis. Tas, ko mēs zinām, bija sociālisms, proti – it kā tikai starpstadija ceļā uz komunismu. Un mēs zinām, cik šķērsām viss sagāja sociālisma apstākļos, taču faktiski neko nezinām, kā varētu būt komunismā. Sak, varbūt tieši tur tomēr ir vislabāk?

Jā, šis ceļš, protams, bijis ļoti grūts, un mēs tagad zinām, kā ir kapitālismā un demokrātijā. Man liekas, ka ar visām tām vainām, ko mēs tur redzam, tā tomēr ir vislabākā sistēma, ko pasaule pagaidām piedzīvojusi. Varbūt arī ir kāda labāka, tad tikai jācer, ka kāds drīz to izgudros. Bet pagaidām es nevienā sabiedrībā neredzu politisko sistēmuideoloģiju, kas varētu būt veiksmīgāka par demokrātiju.

Zināms, ka gan šo jēdzienu, gan pašu parādību izgudrojuši un ieviesuši senie grieķi. Līdztekus daudzām citām. Es gan tagad nevarēšu atsaukties uz konkrētu avotu, tas pagaisis no atmiņas, bet tostarp viņiem bija arī savdabīga citu iekārtu rangu tabula, kopā vismaz desmit, un šajā rangu kārtībā, ziniet, demokrātiju senie grieķi paši bija ievietojuši ne augstāk par septīto vietu...

Iespējams, bet laika gaitā acīmredzot demokrātija bijusi tā, kas vienīgā izdzīvojusi.

Acīmredzot tā izrādījusies vispiemērotākā tieši tai naudas varai.

Manuprāt, tas tikai apliecina, ka šajā pasaulē nekas nav perfekts. Acīmredzot mēs nekad nesasniegsim to ideālo mērķi, bet vismaz varam uz to tiekties. Varu tikai atkārtot – neredzu alternatīvas, kas būtu gatavas ieviest kādu jaunu ideoloģiju. Un, runājot par Latviju, pēc neatkarības atgūšanas mums pirmais jautājums bija aktuālu lietu sakārtošana, vispirms jau iedzīvotāju dzīves kvalitātes pacelšana. Tas nav viegli. Varbūt tāpēc mēs nevaram pilnībā darīt visu to, ko sākumā gribējām, un mums jāpielāgojas apstākļiem, jo mēs neesam vientuļa sala, neesam izolēti no pasaules, mums jāsadarbojas ar kaimiņiem, ar dažādām organizācijām. Mums jāizmanto sistēmas, kas mums ir apkārt. Un, kas to zina – ja spēsim veiksmīgi iziet cauri šim pirmajam posmam, pēc kādiem divdesmit gadiem varbūt spēsim atrast arī kādus jaunus variantus. Jo pasaule jau arī var mainīties, un mēs nezinām, kādu vietu Latvija var ieņemt mūsdienu globalizētajā pasaulē.

Vai jūs prognozējat, ka Latvija varētu ieņemt kādu sevišķu lomu?

Domāju, viss ir iespējams, ja vien izdodas atrast savu nišu. Tāpat kā viens cilvēks var atrast savu nišu mūzikā vai sportā, radot un rādot brīnuma darbus, tā arī viena valsts to var sasniegt. Piemēram, Islande, kur, kā zināms, ir tikai akmeņaina daba un trīssimt tūkstoši iedzīvotāju, bet par viņiem taču zina visa pasaule, vai ne?

Antarktīdu jau arī visa pasaule zina, un – kas tur ir?

Jā, nu tur ir pingvīni!... Bet tas, ko mēs gribam, ir – lai mūs visur pozitīvi vērtē kā tautu, kā sabiedrību, kā valsti. Mēs noteikti varam izcelties, bet mēs to vēl neesam atraduši. Mēs vēl cīnāmies ar iekšējām lietām. Kamēr nespējam nodrošināt normālas algas skolotājiem, ārstiem un policistiem, mēs nemaz nevaram sapņot, ka būtu sakārtojuši šo valsti un par mums visi domātu tikai to labāko.

Vairāk lasiet žurnāla “KABINETS” novembra numurā (Nr.27)