Margarita Zieda: Objekts 5001

Kā viss, kas ticis darināts Vācijas demokrātiskajā republikā, arī šī, aukstā kara laikā valdības elitei celtā patvertne atomkara gadījumam, vismodernākā savā žanrā Eiropā, pēc Vācijas atkalapvienošanās tika atzīta par nekam nederīgu. Tiesa, visas labās idejas tika nozagtas un integrētas aizsardzības būvju ziņā stipri atpalikušākajā Rietumvācijā. To nemēģina slēpt arī mūsu pavadonis Sebastjans, sportisks pusis, īsi apcirptiem matiem un aizrautīgi degošām acīm, melna sunīša īpašnieks.

Lai “visnopietnākajā situācijā”, tas ir, gadījumā, ja atomsēne izplestos tieši pāri Austrumberlīnei, varētu glābties vissvarīgākie cilvēki valstī, Prendenā septiņus stāvus zem zemes tika izgrebta milzu ala, iebūvējot tajā ar visu dzīvei nepieciešamo aprīkotu trīsstāvu namu – 66, 3 metrus garu, 48, 9 metrus platu un 24 metrus dziļu. Celtnieki esot iesūtīti tikai uz atsevišķu ēkas fragmentu būvēšanu. Nav gan dzirdēts, ka pēc tam viņiem būtu izdurtas acis, taču namu kopumā netika redzējis neviens.

Bunkurs Prendenā bija gatavs atomkaram 1983. gada 13. decembrī. Klausoties šo informāciju pirms nokāpšanas slepenajā zonā, atcerējos, ka 1982. gada rudenī nomira PSRS ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, un, kamēr viņš mira, tikām cēlās šis bunkurs vācu mežā, un tieši tajā pašā laikā biļešu kontrolieres Latvijas Jaunatnes teātrī, kuru tobrīd cītīgi apmeklēju, ar bažām pārsprieda faktu, ka nu gan laikam tas karš sāksies. Jo bija taču dzirdēts – vismaz tikmēr, kamēr Brežņevs dzīvs, karš vēl nesāksies. Man likās šausmīgi skumji, ka varbūt jau rīt nekā vairāk nebūs. Un galvenais, ka tur neko nevar darīt.

Honekers gan bija sapratis, ka darīt var un vajag. Būvmateriāliem tika piešķirti 230 miljoni marku, bet zem zemes tika sasēdināta apkalpe, kas tur sēdēja un gaidīja atomkaru līdz pat 1990. gadam. Tikai elektrības izmaksas gadā vien sasniegušas apaļu miljonu marku. Bariņam interesentu, kas sapulcējušies starp šķidrām priedītēm, tiek stingri noteikts, ka tie, kam ir elpošanas ceļu traucējumi vai problēmas ar sirdi, līdzi nākt nedrīkst. Ja kādam bunkurā paliek slikti, ir jāziņo nekavējoties, un viņš tiks izvilkts virszemē. Visi pārējie tiks atpakaļ pēc divām stundām.

Pa tādu kā izdobtu lapsas alu ielienam izbetonētā tumsā un nonākam pie dzelzs durvīm metra biezumā. Aiz tām atrodas tā saucamā dekontaminācijas telpa, kas radīta, lai noņemtu radioaktīvā starojuma lielumu. Šeit būtu jānovelk visas drēbes, un jāiziet cauri dušām. Dušas stāv kā stāvējušas, un uz lāviņas rēgojas pussapuvušas ziepes. Ieinteresējos par necilu kambarīti ar tādu kā ēdiena izsniegšanas lūciņu sienā, kas atrodas vēl pirms dušas kabīnēm. Tā arī ir, šeit sēdējis cilvēks ar likteņa lēmēja spēku – viņš vienīgais drīkstējis pateikt: “Viss, vairāk nevienu iekšā nelaižam.”

Dekontaminētie cilvēki, uzvilkuši jaunas drēbes, varēja doties tālāk uz svaigi iztapsētajām istabiņām, kas, iekārtas trosē, līgojās kā uz kuģa. Šis bijis inženieru risinājums gadījumam, ja nāk trieciena vilnis. Tapetes katrā telpā ir citas. Vairākās istabās redzamas trīsstāvu gultas, kas domātas mazāk svarīgajiem cilvēkiem. Ēdnīcā uzmanību piesaista panna trīs metru rādiusā, šeit atrodas arī modernam restorānam atbilstošs virtuves aprīkojums, kurā strādātu astoņi pavāri, kuri, jādomā, arī tos septiņus gadus bija sēdējuši zem zemes. Turpat līdzās atrodas arī operāciju telpa ar lampu un visu, kas šim darbam pienākas.

Personiski Honekeram izbūvēta askētiska vanna un tualete. Viņam gan šī askēze neesot likusies īsti pieņemama. Jāsaka, ierīkojuma kamerstils tiešām līdzinās tipiskas padomju blokmājas labierīcībām. Bet ko nu par greznību vairs, ja cilvēkiem būtu bijis jāsamierinās ar to, ka jau pēc trijām dienām zem viņu kājām skalotos šķidrums trīs centimetru augstumā, un tie būtu bijuši viņu pašu sviedri. Skābekli ražotu ķimikālijas, kas, sapresētas lielās kastēs, izvietotas turpat uz grīdas. Bet visus indīgos izelpojumus pa šaurām caurulēm izvadītu ārā viltīgi konstruēta ventilācijas sistēma.

Par mājas “sirdi” tiek dēvēta telpa, kas piebāzta vadiem un elektroniskām ierīcēm, – tā ļautu sazināties ar ārpasauli. Gaisā iekārts paliek naivais jautājums – kam gan šie cilvēki zvanītu? To, kā rīkoties tālāk, izlemtu vadības telpā. Tādu kā improvizētu skatuvīti ar trim pakāpieniem sedz brūns, jautriem musturiem izrakstīts tepiķis. Sienas ir pārbīdāmas un ar tām var veikt vismaz četras dažādas kombinācijas. Bunkurs tika projektēts, lai uz 14 dienām varētu glābties 350 cilvēki, bet ne par vienu vairāk. Par to, kas viņiem būtu darāms piecpadsmitajā dienā, instrukcijā norāžu neesot.

Honekera bunkurs ir iegrāmatots pieminekļu aizsardzības sarakstos, taču valstij pēcatomkara draudu apstākļos naudas tā uzturēšanai nav. Berlīnē radās ideja ierīkot šajos 600 zemzemes kvadrātmetros sikspārņu paradīzi, salaist tur iekšā visu sugu sikspārņus un rīkot cilvēkiem ekskursijas. Taču šis zooloģiskais projekts nav guvis pietiekošu atsaucību.