Acīmredzot tie latviešu zemnieki bijuši ne tikai rīcībā 'dum', bet arī darbībā un domāšanā tādi mazliet 'dumpig', un tieši tas to baronu visvairāk 'tracinajs'. Nezin gan, ko un kā šis vēlāk izdomājis likumu skaidrošanā, taču šiem pieciem vairāk sekotāju nav bijis, bet vienalga tie allaž bijuši kā dadzis acī, kā skabarga pakaļā, un tamlīdzīgi latviski izsakoties. Spēcīgi bijuši tie 'dumpig' gēni, jo, raugi, pat viņu tālīnie pēcnācēji arī šodien sirdī labprātāk vēlas būt no barona par dumpīgi dumiem nodēvētiem, nekā ar kaut kādiem dūmiem apkvēpinātiem, kā to savukārt vēlējās un arī izdarīja kolhozu ierīkotāji 20. gadsimta vidusdaļā. Tie jau nu arī negribēja i ne dzirdēt par latviešu dumpošanos, pat ne domās, ne atmiņās, tāpēc veikli visās kartēs – sevišķi militārajās! – pievilkuši to garumzīmīti. Tiesa, te gan arī saveidojusies tāda kā likteņa ironija. Proti, lai gan vēl šodien pilnībā saglabājušies visu piecu Dumciema senlatviešu sētu nosaukumi, laika gaitā tās visas dažādu iemeslu dēļ svilušas vai pat nosvilušas pilnībā, tādējādi droši vien pamatīgi piedūmojot visu pagastu līdz pat smalkā barona mītnei. Un saki tagad, kas to lai zina, kā īsti būs vispareizāk: 'dumo' ciems vai tomēr 'dūmu' ciems?
Tēvzemes vietvārdi
Kad apstaigā māju pārpalikumus un aprunājies ar tur mītošajiem ļaudīm, tad tomēr skaidri redzi – nē, nekādi 'dumie' jau nu gan te nav. Vēl vairāk – savas vietas vārdus un nosaukumus glabā un sargā no sirds, teju labāk par jebkuru citu novadiņu visā Latvijā.. . Un tas, ka kādā sētā, kur saimnieko elektriķis Visvaldis Blumbergs, virs pagrabiņa novietota vispasaules baismekļa Staļina ģipša galva, arī, ziniet, nav nekāds prastais joks. Lai sargā – tā saka Visvaldis. Ziemā pat ķivere uzlikta, sak, lai neaizputeņo modro skatienu. Jā, un lai sargā ne tikai pagrabiņa pienesumu, bet arī labskanīgos Īves pagasta vietu vārdus. Un par to vislabāk zina stāstīt Austra Kālberga, bijusī vēstures skolotāja, tagad omulīga, no dzīves nekā lieka nepaģēroša pensionāre. Viņa kopš 1991. gada kājām krustām un šķērsām izstaigājusi visu pagastu, fiksējot visus vietvārdus. Tā rezultātā tapis glīts sējumiņš gofrētiem sāniem "Tēvzemes vietu vārdi. Īves pagasts"...
Mani ierosināja divi cilvēki. Vispirms jau Imants Ziedonis, kurš tolaik televīzijā aktīvi aicināja veidot "Tēvzemes vietvārdu atlantu". Otrs bija Dundagas pagasta Kubalas skolas-muzeja pārzinis Ivars Abajs, kurš rajona laikrakstā uzrakstīja skaistu rakstiņu, paužot, ka vietu vārdi, kas nāk no paaudzes uz paaudzi, daudzviet faktiski ir pēdējā liecība par mūsu piederību šai zemei. Vēlāk ar vistiešāko Ivara Abaja palīdzību un līdzdalību tad arī tapa šis izdevums. Tā vienā brīdī es pēkšņi attapu, ka savulaik mūsu senči taču piešķīra nosaukumus ne tikai ciemiem, bet arī katrai pļaviņai, laukam, birztaliņai, dīķītim. Un tie visi bijuši gana labskanīgi vārdi.
Apjomīgs pasākums ne tikai tāda staigāšana, bet pat speciālu karšu veidošana, kas itin bagātīgi izrotā jūsu sagatavoto izdevumu.
Tieši šeit arī ārkārtīgi daudz palīdzēja Ivars Abajs. Es jau par kartēm neko nezināju un arī tagad nekā daudz nejēdzu, bet Ivaram bija gan ķēriens, gan noderīgas pazīšanās. Viņš sadabūja vecās padomju armijas kartes, kurās vēlāk datorā iezīmēja un ierakstīja visus mūsu savāktos vietvārdus.
Kā jums veicās? Kur tie īstie vietvārdi bija paslēpušies?
Iespējams, paspējām gluži pēdējā brīdī, jo vēl bija pietiekami daudz cilvēku, kuri kaut ko spēja atcerēties. Tagad daudzi diemžēl miruši. Tagad pat ir tādi ciemi, kuros jau vispār neviens nedzīvo. Tukšs.
Kuri ir tādi ciemi?
Piemēram, Mokciems – vairs neviena nav... Sākumā likās, ka vajadzēs tikai salīdzināt ar tām armijas kartēm, taču rezultātā tomēr pierakstījām ļoti daudz jaunu vietvārdu. Cilvēki sāka atcerēties, kā viņu vecāki un vecvecāki dēvējuši arī kalnus, ielejas, pļaviņas, mežus. Atcerējās pat tādu pļavu nosaukumus, kas tagad jau aizaugušas un patiesībā tur ir mežs.
Vai nesanāk jocīga karte, kur kāds mežs nodēvēts, piemēram, par Spilvupļavu?
Visur klāt ir paskaidrojumi, arī šādos gadījumos ar aizaugušām pļavām. Un tādu patiešām ir gana daudz. Man pašai tēva zemītē ir tāda aizaugusi pļava.
Vai gadījās arī kaut kas tāds, kas jūs pamatīgi pārsteidza?
Nezinu, vai tas dēvējams par pārsteigumu, bet katrā ziņā uzzināju daudz jauna. Piemēram, Ķurbē ierakstījām tādu vietu kā Ēlandu dravpriede. Unikāla vieta un unikāls veidojums – vēl tagad sausajā priedes stumbrā saglabājušās pēdas, kas apliecina, ka pa šiem caurumiem kāpts augšup, kur stumbra dziļumā bijis ierīkots bišu strops. Izrādās, tādas dravpriedes šajā pusē savulaik bijusi visnotaļ izplatīta parādība.
Priedē? Interesanti gan, kā tur koptas tās bites?
To es nemācēšu paskaidrot. Redziet, mūs vairāk interesēja tikai nosaukumi, ne kaut kādas darbības vai procesi. Piemēram, tāds nosaukums – Vecjura līdums. Ko mēs par tādu varam zināt? Acīmredzot tikai to, ka bijis kāds vecais Juris, kurš nolīdis mežu un ierīkojis tīrumu. Un tas ir tieši tas gadījums, raugi – tagad atkal te ir tāds mežs, ka bail. Ļoti interesanti, rosinoši ir arī tādi nosaukumi – Zveņģeļdīķis, Raušpurvs, citi. Un ko mēs par šādu vārdu izcelsmi varam zināt? Faktiski jau neko. Bet tādi ir. Piemēram, vai jūs zināt, kas tā tāda zveņģele?
Nē!
Tas ir aizjūga piederums. Bet – kāds tam sakars ar dīķi?... Un pietiekami daudz nosaukumu ir arī dialektā, piemēram – Storķozols. Skaidrs, ka ar to domāts stārķu ozols.
Tā aši pāršķirstot, šķiet, ka jūsu sagatavotais izdevums nav sevišķi apjomīgs, lai gan sanāk, ka visu pagastu esat apstaigājuši vismaz desmit gadus!
Ivars Abajs vēlējās ievērot galveno principu – iespējami mazākā platībā ievietot iespējami vairāk informācijas. Domāju, tas viņam arī lieliski izdevies. Jāatzīst, es ilgi un ļoti gaidīju šo sējumiņu. Bija jau arī dažādas problēmas ar tā nodrukāšanu, bet tagad tas pārvarēts – palīdzēja kāds mans radinieks Jelgavas tipogrāfijā. Tagad patiešām ir tāda padarīta darba sajūta, ir apziņa, ka aiz sevis nākamām paaudzēm atstāts kaut kas būtisks. Tagad visiem tas it kā mazāk interesē, taču esmu pārliecināta, ka kādreiz šeit atkal dzīvos cilvēki, kuriem ļoti interesēs sava apvidus vēsture. Vienalga, varbūt tas būs pēc simts gadiem, bet – būs, es tam ticu.
Ko zināt par citiem? Vai kaut kur Latvijā vēl kāds nodarbojies ar kaut ko līdzīgu?
Pats Ivars Abajs – viņš vāc visus Dundagas pagasta vietvārdus. Laikam jau viņam klājas grūtāk, jo, pirmkārt, viņš to dara vienatnē, nav neviena palīga, otrkārt, Dundagas pagasts ir vairākkārt lielāks par Īves pagastu. Bet es ticu, ka viņš to paveiks. It kā vēl kāds kaut ko līdzīgu esot darījis, šķiet, Vidzemē, bet godīgi atzīšu, ka precīzi nezinu.
Katrā ziņā ir skaidrs, ka tādai nodarbei nepieciešams teju neierobežots laiks un iespējas. Veselība kājām staigāšanai ir viena lieta, bet svarīgi, lai netraucētu ikdienas pienākumi. Kā jūs to savienojāt?
Sākumā staigāju tikai brīvajās dienās – nedēļas nogalēs, jo tad vēl strādāju skolā. Vēlāk, aizejot pensijā, jau bija vairāk laika. Turklāt tad jau Ivaram Abajam uzradās mašīna, un, redzot, cik nopietna tā lieta izvēršas, mūs sāka atbalstīt arī pagasta pašvaldība, piešķirot degvielu.
Ko savulaik mācījāt skolas bērniem?
Esmu vēsturniece, taču Tiņgeres skolā mācīju pirmo četru klašu bērnus, un tur jau bieži veidojas situācija, ka jāmāca pilnībā viss, izņemot fizkultūru un dziedāšanu. Bet pamatā jau bija vēsture, tā "ačgārnā", tā padomju vēsture, kā smejies... Ko lai dara, tā tas bija.
Vai "īsto" vēsturi vismaz zinājāt?
Galvenajos vilcienos jau zināju, protams, bet varu atzīt, ka ne gluži pilnībā. Galvenokārt jau no savas personīgās pieredzes. Dikti maza gan tolaik biju, bet kaut kas jau nonāca arī manās ausīs – gan par karu, gan izsūtīšanām, gan Centrālcietumā nomocītajiem. Turklāt patiešām pati labi atceros kara laiku, un varu itin labi salīdzināt visus mūsu iekarotājus – gan vāciešus, gan krievus. Piemēram, vācieši vārda vistiešākajā nozīmē lutināja mazus bērnus. Man palicis atmiņā fakts, ka tik daudz dažādu konfekšu, kā no vāciešiem kara laikā, es savā dzīvē nekad neesmu dabūjusi.
Bet kā tad ar cita rakstura faktiem – par viņu zvērībām, ieskaitot mazu bērnu duršanu un pat mešanu ugunī?
Nežēlīgi viņi bija tikai pret žīdiņiem, komunistiem un partizāniem. Bet, kad krievi nāca iekšā, tad gan labāk bija noslēpties un sākumā nemaz nerādīties. Tā, lūk ar to vēsturi.
Un kā tad bija pašai, kā skolotājai, vēstures mācītājai, pieņemt to jauno un atteikties no "vecā-nepareizā"?
Pašai nebija nekādu problēmu, viss notika gluži organiski... Es jau arī tāda īsti diplomēta vēsturniece neesmu, jo universitātē nomācījos tikai trīs gadus. Taču tajos laikos ar to pietika, lai drīkstētu strādāt skolā.
Vai visu mūžu tepat, Īves pagastā?
Faktiski jā, ar dažiem nelieliem izņēmumiem.
Tad jau sanāk, ka patiešām esat dzimtās vietas patriote vistiešākajā nozīmē, apliecinot to ar darbiem visa mūža garumā.
Tā sanāk. Atšķirībā no dažiem jeb pat daudziem citiem, kuri pat it kā kaunas atzīt, ka dzimuši, auguši un skolojušies šaipusē.
Kuri tad tādi ir? Vai tieši dumciemieši?
Ne gluži. Ja nu mums ir kādi ievērojamāki ļaudis, tad tie nākuši no Tiņģeres. Piemēram, operdziedonis Nauris Puntulis. Man nav saprotams, kāpēc viņš nekādi nevēlas publiski atzīt, ka šī ir viņa dzimtā puse. Visur un vienmēr, atbildot uz šādu jautājumu, viņš it kā atrunājas, bilstot, ka esot 'no Talsu puses', neko vairāk. Bet viņš ir tiņģerietis.
Vai šejieniešiem par to tāda kā apvainošanās?
Nezinu. Bet nav saprotams, kāpēc viņš pat neatsaucās uz bijušo klasesbiedru aicinājumu atbraukt uz salidojumu. Daudzi domāja, ka viņš atbrauks, varbūt kaut ko uzdziedās saviem bērnības draugiem. Neatbrauca. Laikam kaut kas viņam šeit nepatīk.
Jā, tad atliek cerēt, ka vismaz jūsu vietvārdu krājums patiešām palīdzēs saglabāt atmiņas par šo pusi. Laikam jau pagaidām neko nevar padarīt, ka šodien bērniem vairāk interesē čipsi un kokakola.
Es tam ticu, jā. Bet par to kokakolu ir viens tāds ārkārtīgi interesants stāsts. Vai zināt, kā gudri ļaudis to lieto mūspusē? Indē burkānu kaitēkļus. Jā, jā! Vienreiz pārliecinājušies, vairs nekā cita nemaz nelieto. Ir tā, ka burkāna lakstos iemetas tādi riebīgi kukaiņi, ko gandrīz nav iespējams iznīdēt, savukārt, ja ļauj tiem pilnu vaļu, tie pilnībā sagandē to augu. Taču, ja uzsmidzina to kokakolu, tad tā šos nokauj dažu minūšu laikā un tad burkāni izaug brangi, nekas slikts nenotiek ne lakstiem, ne pašam burkānam. Tā, lūk. Un tad es tā pie sevis esmu nodomājusi, sak, interesanta parādība, ka šādu kukaiņindi mūsu bērni dzer iekšā...
Būs jums jauns vietvārds?
Kādā ziņā?
Piemēram – Kokakolindes vaga...
* * *
Atšķirībā no ļoti daudzām citām vietām Latvijas laukos, Dumciems – par laimi – nav gluži tā vieta, kur vecie ļaudis jau teju aizmirsuši, kā izskatās bērns vai vispār jauns cilvēks. Ko vien vērta ir Šmitu ģimene, kurā aug astoņi bērni – septiņi puikas un meitiņa Emīlija Anna! Tajā burvīgajā pavasarziemas dienā, kad žurnālistam labpatikās apmeklēt šīs vietas, kuplo ģimeni diemžēl neizdevās sastapt, jo dienas gaišumā katram savas lietišķās gaitas – vecākie bērni skolā, jaunākie bērnu dārzā, māmiņa Inga autovadīšanas kursos, tētis Gundars darbā Pūņās pie kāda vācu uzņēmēja. Taču arī citās Dumciema mājās vai nu patiešām dzīvo, vai vismaz pierakstīts pa kādam bērnelim. Skaitot kopā ar Kālbergas kundzi, pagasta padomes sekretāri un vēl virkni amatpersonu, saskaitām, ka šodien kopā Dumciemā dzīvo aptuveni 40 cilvēku, un no tiem vismaz trešā daļa dažāda vecuma bērnu. Itin cerīgi. Bet fakts ir arī tāds – tādu īstenu "iezemiešu" Dumciemā faktiski gandrīz nav, visi galvenokārt agrāka vai vēlāka laika ienācēji, par kuriem nemaz nav zināms, cik ilgi paliks arī šajā vietā. Daži vispār te ienākuši tikai pirms pāris gadiem. Raugi, no tā jau arī rodas tā vietas vārdu nezināšana, nosaukumu aizmiršana, modernizēšana, vienkāršošana. Gaužām objektīvs process.
Lielā staigāšana iesākusies pēckara gados, kad gan par piespiedu, gan brīvprātīgu aizbraukšanu un ievākšanos parūpējās padomju vara. Kad iesākās kolhozu ēra, šaipusē tapa dīvaina nosaukuma kolektīvā saimniecība, tā dēvētais "Viljamsa" kolhozs. Kas tas par Viljamu-Viljamsu? Vai te bija novākusies kāda slepena Šekspīra mīļotāju biedrība? Izrādās – nē, tas kāds nomenklatūrisks lielinieku ievērībnieks, kurš ne tikai nav šaipusē dzimis, bet vispār ir krievpadomju zinātnieks, kurš nodarbojies ar augu seku (augu maiņas?) pētīšanu. Tikai šekspīrs viņ' sazin', kādā sakarā šā vīra vārds iekļuvis Īves pagasta kopsaimniecības nosaukumā. Mūsdienās tad būtu skaidrs – sak, samaksājis 'tik un tik', tāpēc iekļuvis "rakstos", bet tajos laikos... Tajos laikos – kā runā – par 'polšu' ne to vien varēja sasniegt!
Taču savā ziņā tās sekas nemaz neesot bijušas tik ļoti sliktas. Lai arī visi šejienes kolhozi allaž bijuši vārgulīgi un tajā apvienotajiem allaž kreņķu bijis vairāk nekā peļņas un labas dzīvošanas – līdz pat algas neizmaksāšanai pusgada ilgumā, tomēr tieši Dumciemam no tā cēlies savs ļoti konkrētais labums. Raugi, tieši seno latviešu dumpinieku un brīvdomātāju apmetnē kolhozs iecerēja un īstenoja sava un līdz ar to arī visa pagasta centra padarīšanu. Un tad te izauga kantora ēkas, dažādas ražotnes, darbnīcas un viss pārējais, kas tādos brīžos pienākas. Tā tas ildzis līdz pat 70-to gadu sākumam, kad "Viljamsa" kolhozs apvienojies ar "Tiņģeres" kolhozu, un tad pamazām viss administratīvais smaguma centrs pamazām novirzījies uz Tiņģeri. Kur tas palicis arī šobaldien.
Savukārt Dumciems kopš tā laika kļuvis par dažām pamestām ēkām un drupām bagātāks. Līdztekus lepnā nosaukuma zemniekmāju paliekām tagad tur gozējas arī daža baltķieģeļu divstāvene un darbnīcu, fermu, noliktavu monstrālie vraki. Teiksmaino dzirnavu siluets patiesībā nemaz nav piederīgs Dumciemam, vairāk aizkalnes Īves ciemam, taču turpat kopējā ainavā jau vien ir. Kā smejies – tad jau speciāli jāizliekas, ka neredzi šo artefaktu, kas vēl pirmskara gados malis pilnās burās...
Un lai arī Īves pagasts patiešām ir salīdzinoši mazs, teju mazākais visā valstī, zemītes tajā gada. Taču sevišķas piekrišanas tai nezin kāpēc neesot. Kāpēc tā? Arī to droši vien tikai šekspīrs zin'. It kā nomaļa, it kā patālu no "trasēm", it kā visi vietējie, kuriem tā pienākusies, paši nespējot ar to nekā jēdzīga iesākt, it kā labprātāk pārdota ārzemniekiem, kuri savukārt arī neko nedarot, tikai pārķīlājot no vienas bankas otrā un iekreditēto naudiņu tikai sev zināmos veidos tērējot citās valstīs.
Bet – vai tad patiešām Dumciemā nav neviena "iezemieša", tikai ienācēji vien?
Lauku pensionāriem neinteresē politika
Arī Ilga Znotiņa nav īsta Dumciema iedzimtā, taču, kopš šeit ieradās četru gadu vecumā, nekur prom nav devusies. Aktīvo mūžu nostrādājusi dažādās vietējās ražotnēs, tagad cienīgi bauda pensijas laika priekšrocības – mazbērni, grāmatas, krustvārdu mīklas…
Jau ienākot jūsu jumtistabiņā uzreiz skatiens atduras bagātīgajā grāmatplauktā...
Tie jau tikai pārpalikumi. Viss pārējais diemžēl sadega ugunsgrēkā.
Kādā ugunsgrēkā? Gandrīz visa māja nodega! Tagad ar vīru Elmāru mitināmies jumta istabiņā, kamēr remontējam izdegušo apakšstāvu... Jā, un tur bija daudz vairāk grāmatu. Tagad palikuši tikai 70-80-to gadu izdevumi.
Pensijas vecumu izmantojot iespējami vislietderīgāk, proti, lasot?
Arī to darām, jā, bet vispār esmu lasījusi visu mūžu, ne jau tikai pensijā. Lai nu kā ir klājies, bet grāmatas allaž pirku.
Vai visas sagādātās arī esat izlasījusi?
Protams. Turklāt daudzas pat ir vairākkārt pārlasītas. Tagad gan jaunas maz nāk klāt, jo viss kļuvis neiespējami dārgi. Bet arī tādos apstākļos pamanāmies kaut ko jaunu nopirkt. Šo un to dažreiz atved vedekla, citureiz ņemu no bibliotēkas.
Ko vislabprātāk lasāt?
... Ko lai atbildu? Lasu krimiķus – kriminālromānus un par visādiem spiegiem, tie mani aizrauj visvairāk. Kādreiz patīk arī tās šausmas, un tās es skatos arī televīzijā. Mums šeit nav satelītprogrammu, bet meitai ir, un kad nu tur viesojos, tad kādreiz speciāli palieku nomodā, līdz pat pulksten diviem naktī, bet sagaidu to šausmu filmu un noskatos. Ko lai dara – atzīstos, man tas viss patīk.
Nekāds negods jau nav, lai būtu jātaisnojas!
Vīram atkal ļoti patīk fantastika, bet man nē. Tur mani kaitina tā fona skaņa – nezinu, kas tas īsti ir, bet tas man traucē. Briesmīgi griež ausīs.
Naktīs satelītprogrammas daudz rāda arī seksu...
Nē! Nē, nē.
Vai vīram arī neinteresē?
Nē... Bet grāmatas tomēr lasām vairāk.
Kas vislabāk patīk? Kuri latviešu autori jums vistuvākie?
Ar tiem latviešiem ir tā – ja atceros nosaukumu, tad aizmirstu autoru, un otrādi... Lācis man sadega, bija viss kopoto rakstu sējums, un to biju pilnībā izlasījusi. Arī visu Brigaderi savulaik esmu izlasījusi. Bet latviešiem jau to moderno gabalu tā pamazāk, tāpēc labprāt lasu ārzemniekus. Piemēram, esmu izlasījusi visus Morela darbus, kas latviešu valodā iznākuši.
Morels? Tie jau visīstākie bojeviki!
Jā, man patīk...
Un kā ar presi? Vai kaut ko arī abonējat? Abonēju un lasu "Seriālus", mazbērniem esmu abonējusi "Puff", ko tad parasti arī pati izlasu. Abonēju arī "Krustvārdu mīklas".
Kā veicas ar risināšanu?
It kā jau labi. Konkursos gan nepiedalos, pareizās atbildes nekur nesūtu, bet parasti jau tieku gandrīz ar visu galā.
Mazliet zīmīgi pasmaidījusi, Ilgas kundze, izņem no plauktiņa kladīšu bunti un rāda – raugi, tās ir manas enciklopēdijas, pati sataisīju. Kopā var saskatīt vismaz piecas kladītes, kuru ārējais dizains liecina par visnotaļ pasenu pagātni, vismaz 20-30 gadus senu, un kurās glītā, salasāmā rokrakstā – katrā rūtiņu rindiņā – sarakstīti krustvārdmīklās biežāk sastopamie sarežģītie vārdi un to skaidrojumi. Pavirši pāršķirot, var samanīt speciālas nodaļas: rakstnieki, aktieri, zinātnieki, ceļotāji, mitoloģija, sportisti un citas. Jā, var redzēt, ka šajā namā šo lietu tver visnotaļ nopietni!
Vai televīzijā ziņas skatoties, ar vīru savstarpēji apspriežaties?
Nemaz jau tik ļoti neskatāmies. Katrā ziņā tā politika man nemaz neinteresē. Tāpat ir skaidrs, ka nekad ne no viena labāk mums te nekļūs.
Tad jau vēlēt arī neejat?
Kāpēc nē? Ejam gan. Nevienu reizi neesam izlaiduši.
Bet, ja ir apziņa, ka nekas tāpat nemainīsies, tad kāpēc jāiet vēlēt?
Nezinu... Ir jāiet. Visiem jāpiedalās vēlēšanās.
Kāpēc?
Nu, laikam jau tas tā iegājies apziņā vēl kopš padomju laikiem, kad tā bija nediskutējama obligāta padarīšana. Tā tas kaut kā iegājies asinīs.
Un par ko tad balsojat?
A man vienalga!
Kā to jāsaprot?
Vienalga un viss, nu.
Gan jau, ka pēdējoreiz arī par Repši nobalsojāt?
Nē! Nē, nē – šis cilvēks gan man nepatīk. Neiedveš nekādu uzticību. Nē!
Par ko tad?
Nu... Esam balsojuši gan par tēvzemiešiem, gan par zemniekiem. Man jau vienmēr tas Latvijas ceļš paticis. Pēdējo reizi arī par viņiem nobalsoju.
Bet tie jau izkrita, neiekļuva Saeimā.
Jā, tā nu sanāca. Diemžēl.
Tad jau jums vairs nekas nepaliek, ja par visiem balsots, bet ir apziņa, ka nekad nekā labāka nebūs. Tad jau tikai Repše vien paliek, vai ne?
Nē!!! Nepatīk man viņš, un viss.
Bet...
Nē! Es saku – nē, un viss.
Nu labi, lai jau paliek... Kā vispār šodien jūtaties?
Ne par ko lieku sūdzēties nevaru. Mums ir trīs bērni – divi dēli un viena meita. Pa visiem kopā astoņi mazbērni. Sevišķi garlaicīgi jau mums nav. Izremontēsim izdegušo apakšstāvu, atkal pārcelsimies uz savām istabām, tad atkal mazbērni varēs biežāk ciemoties. Katrā ziņā pilsētā es nekādā gadījumā negribētu dzīvot. Tur taču viss ir dārgāks. Tas pats produkts, tikai viss dārgāks.
Vai iztiekat tikai no pensijām?
Jā. Man tā ir 71, vīram 76 latus liela. Un iztiekam, jā. Piemēram, nākamo pensiju nesīs pēc trim dienām, bet es pat esmu no iepriekšējās ietaupījusi – šodien man makā vēl ir veseli 15 lati. Tā, lūk. Ne jau vienmēr tā ir, bet gana bieži.
Kur pērkat produktus, visu pārējo dzīvošanai nepieciešamo?
Divreiz nedēļā atbrauc autoveikals, tur arī visu nepieciešamāko iepērkam. Savukārt svētdienās vedekla aizved līdz Talsiem, tur iepērkam lietas, kas autoveikalā ir dārgākas, piemēram, makaronus, citas lietas.
Autoveikalā makaroni ir dārgāki nekā Talsu lielveikalā?
Nu jā, tur tas uzcenojums. Degvielas izdevumi esot lielāki, un gan jau ka kaut kas vēl.
Lai arī esat ienācēji, tomēr jau paseni. Vai tomēr pašiem šeit nekas nepieder? Es domāju – pašiem sava zemīte.
Šī bija manas mātes krustmātes māja, kurā iemitinājāmies. Pēc kara tēvam piešķīra – tagad lāga neatceros – desmit vai piecpadsmit hektārus zemītes, taču drīz jau nāca kolhozu laiks un tad viss kļuva kopīgs. Vectēvam pirms kara bija zemīte Pūņās, no kurienes mēs uz šejieni pārcēlāmies, bet to vēlāk sev dabūja manas mammas brālis, jo tobrīd mamma jau bija mirusi.
Tad sanāk, ka tomēr nekā? Dzīvojat laukos, bet zemes nav?
Ne gluži. Kad bija iespēja, par sertifikātiem savus piecpadsmit hektārus nopirka viens no dēliem. Pats gan pagaidām neko sevišķu nav pasācis. Iznomājis kādam citam. Tagad uz pieciem gadiem. Pagaidām. Grūti pateikt, ko viņš sadomās darīt vēlāk...
Tā jau dzirdēju, ka te zeme galvenokārt piederot ārzemniekiem? Ko viņi ar to dara?
Grūti pateikt. Katrā ziņā vairumā gadījumu tā vismaz ir sakopta.
* * *
Lūk, kāda interesanta padarīšana – ja sāc kaut kur meklēt cilvēku, tad noteikti viņu arī atradīsi. Tā ir visviet Latvijas laukos. Un visi dzīvo atbilstoši savai izpratnei par šīspasaules godību un jēgu. Tā arī Dumciemā, kur baronlaiku dumpig' zemniek' sabūvēja mājas, kuru pārpalikumos šodien mīt cilvēki. Piemēram, Ilga Znotiņa dzīvo Ērmaņos. Turpat līdzās ulmaņlaiku lepnākā sēta Nikuži, kas gan pati tagad gaužām bēdīgā paskatā, taču piebūvēs kāds rāmi saimnieko. Nebūtu tikai to biežo ugunsnelaimju, kas piedūmojušas visu pamali...
Un katram šeit ir savs darāmais darbiņš, lai gan pagasta padomē sūkstās, ka esot pārāk daudz bezdarbnieku – raugi, no aptuveni 650 pagasta iemītniekiem vismaz 22 esot oficiālie bezdarbnieki. Daudz vai maz? Kā kuram šķiet. Sausi rēķinot, procentuāli sanāk mazāk nekā vidēji valstī. Taču tas ir fakts – uz vietas izņemot kroņa maizi pašvaldībā, bibliotēkā, skolā un pastā, darba vietu faktiski nav. Cilvēki brauc darbā "vairāk uz jūras pusi" – Melnsilu, Roju, Kolku. Arī uz Talsiem un Sasmaku jeb Valdemārpili. "Sievas brauc zivis durt", tā šai pusē saka par cilvēkiem, kuri galvenokārt strādā apkaimes zivju pārstrādes uzņēmumos. Šis savdabīgais vietvārds jeb metafora radusies no tā, ka ikdienā tikai jādurot uz iesmiem reņģes zāvēšanai. Īves pagasts patiešām neliels, iespējams, viens no mazākajiem visā valstī, tāpēc šeit tik ļoti neizdala, kurš no kura ciema, un visa sabiedriskā dzīve galvenokārt rit Tiņģerē, kur arī ir tas centrs. Visu iespējams kājām izstaigāt, patiešām, ko visuzskatāmāk nodemonstrējusi Austra Kālberga, vietvārdus pierakstot. Šeit vēl ir skola un divi veikali. Savukārt tieši Dumciemā esot apkaimes slavenākā "točka". Zināt taču, kas tā par "iestādi", vai ne? Kurā no slavenajām dumpig' zemniek' mājām tā ir? Tā nu tev, lielpilsētas sprukstiņ, uzreiz visu stāstīs un gluži ar pirkstu rādīs. Ha – ha. Bet – ir!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
