Bet – lūgtum nejaukt to ar tā dēvēto nulles deklarāciju! To pagaidām neizsludināsim, jo tur vēl aplam daudz neskaidrību: sak, kā tad nu tagad mums pašiem tā vajadzēs stāstīt, kur un kā mēs to 'nulli' savulaik ieguvām? Vēl pāragri. Tas taču mūsu sakrālais komercnoslēpums! Limiti idejai par puķu audzēšanu jau padomju laikā faktiski izsmelti, un uz visu neiedomājami ātri augošo vietējās izcelsmes miljonāru masu diemžēl vairs nav attiecināmi. Tur visi 'savējie' jau laikus izgaismojušies un nevienu savā klubiņā vairs nepieņem. Un viņus var saprast, jo tas pašiem ir gana draudīgi. Privatizācijas cēlā ideja par 'vienlīdzīgiem apstākļiem pilnībā visiem' tā kā izgāzusies, tā kā vienkārši mazliet piemirsusies. Tagad ar mērķtiecīgu zombēšanu sev pakļāvīgos plašsaziņas līdzekļos ļautiņu prāti vairāk vadāmi virzienā uz to, ka 'aizmirsīsim to visu, novilksim jaunu svītru, paceltu galvu visi kopā iesim tikai uz priekšu'. Tieši uz kurieni? Tas jau ir cits jautājums, turklāt tāds, kura izvirzīšanu patērētāju sabiedrībā vispār uzskata par sliktu gaumi...
Faktiskā zombēšana, izmantojot pirmsvēlēšanu kņadas gaisotni, jau sākusies pilnā sparā. Nesen kādā preses izdevumā par luksusa lietu tēmu apkopoti "dažādi viedokļi", ko izteikuši – kā jūs domājat, kas? Nu bet, protams – uzņēmējs un uzņēmēja, reklāmas aģentūras direktors, tirdzniecības centra direktore, ekonomistu apvienības prezidents, bankas privātpersonu kreditēšanas nodaļas vadītāja, liderīgi patērniecisku dzīves veidu proponējoša žurnāla galvenā redaktore un citi. Bet ne jau, piemēram, skolotājs, pastniece, graudu audzētājs, lauku bibliotekāre, atslēdznieks vai vienkāršs pensionārs. Vai bija cerība uz ko citu? Nu nebija, jau protams...
Un ko tad nu mums pauž šie "eksperti"? Raugi, par luksusa precēm jeb lietām, viņuprāt, esot uzskatāmi galvenokārt – ekskluzīvi auto un mājokļi, jahtas, kažokādas un dārglietas, vēl jo ekskluzīvākas mēbeles un audio-videoaparatūra, unikāli mākslas priekšmeti, un tamlīdzīgi lielumi viņiem 'saprotamā formā'. Vārdu sakot – viss tas, ko viens cilvēks par savu naudiņu sadomājis iegādāties papildus tam, kas objektīvi nepieciešams viņa izdzīvošanai. Un dziļākajā būtībā tam var piekrist: jā, patiešām, tās noteikti ir lietas, bez kurām ikviens cilvēks varētu itin mierīgi iztikt un nekas slikts viņam nenotiktu.
Taču diemžēl to pārāk uzkrītoši var uztvert kā maldinošu manevru izteikti provinciālā lokālpolitikas manierē, kā mazliet paprastu uzmanības novirzīšanu no būtiskākā, jo, kompleksi izvētījot šo klaji populistisko ideju maisu, skaidri samanāms mazliet ierūsējušā īlena asmenītis, ko acīmredzami ļoti gribētos, bet tomēr nekādi neizdodas noslēpt. Raugi, neilgi pirms vēlēšanām vispārējās punktu vākšanas un balsu zvejošanas drudzī, līdztekus konkurentu nomelnošanai, ir ārkārtīgi svarīgi izspēlēt arī kādu specifisku joku. Tādu, kas no vienas puses gan uzrāda vēlmi 'ieviest kārtību' un tostarp nodrošina tādas iniciatīvas izvirzītājam labu slavu, gan vienlaikus arī būtiski neievaino sevi pašu un sev līdzīgos. Gadījumā, ja shēmā tomēr kaut kas misējas un tas viss no orālas plātīšanās patiešām pārvēršas kādā reālā iemiesojumā.
Ar privātajām lidmašīnām, milzu jahtām, pilīm uz salām un visaugstākā līmeņa ekskluzīvajiem auto mums aizvien ir gluži tāpat, kā pirmskara Latvijā ar tiem diviem anekdotiskajiem tankiem, no kuriem viens allaž remontā. Katrā ziņā daudz roku un pirkstu uz tām nevajag, lai šīs lietas saskaitītu. Bet – tas taču nav problēmas risinājums, vai ne? Nu, ieriebsim tur dažiem konkrētiem žīdiem vai krieviem, papildus varbūt vēl arī kādam pašu nepakļāvīgam marginālim, kurš konstanti atsakās kaut vai daļēji finansēt mūsu priekšvēlēšanu kampaņas, un – kas no tā? Tautai jau patiks arī šīs asinis, protams, bet – tas tomēr nav 'tas'. Valstī, kurā neviens faktiski neko neražo, tikai azartiski cenšas viens otram kaut ko pārdot no saimniekvalstīs saražotā, vajadzētu ķerties klāt kādām pieejamākām, lielāku nodokļveidīgo navaru sološām lietām. Piemēram, par tautas ienaidniekiem izsludinot visus, kuri atļāvušies iepirkt kažoku, zelta auskarus, vismaz desmit gadus remontam nepakļaujamu rokaspulksteni, gludekli vai putekļsūcēju, tostarp arī kādu glaunāku auto no aptuveni ekskluzīvo kategorijas. Tie mums ir tie visbīstamākie, jo tie pērk relatīvi labas lietas, tātad – reti iegriežas apšaubāmās kvalitātes masu patērniecības tempļos. Un tāds elektorāts, kā smejies, mums nav vajadzīgs!
Lūk, un tad, sevišķi nesaspringstot pārliecinoša rezultāta gūšanai, vismaz imitēsim cīņu ar to tautas masu, kas, pirmkārt, tepat vien ir un nekur prom netaisās, jo kaut ko jau savā zemītē ar savu darbu sev nodrošinājuši un visu viņiem piederošo itin nemaz nav grūti nofiksēt; otrkārt, viņi nav un nekad nebūs miljonāri; treškārt, viņi ir vienīgie, kuri līdz pat šai dienai apskaužami kārtīgi maksā visus nodokļus arī no savām minimālajām un visādi citādi apcirptajām aldziņām un pensijām, tāpat kā īres un komunālās maksas un pat administratīvos sodus un kavējumu procentus, un tāpēc uz viņiem zināmā mērā var cerēt arī nākotnē. Jā, šos gan mēs saskaitīsim un tad nu tikai kontrolēsim un apliksim ar papildus nodokļiem. Lai nesadomājas te, zini, sakārot nezin kādu grezno dzīvi. Bet, ja nu tomēr grib, tad lai protas grozīties un shēmot līdzīgi mums – caur ofšoriņiem, saproties, uz cita vārda, kaut kur Floridā vai Spānijā, tamlīdzīgi. Raugi, mūsu valstī ir tā – kas ir dumjš, tas arī taps vēl dumjāks. Kurš līdz šim maksāja, tas tagad maksās vēl briesmīgāk. Atliek to tikai padarīt par likumīgu normu. I viss.
Vārdu sakot – tagad tautai uzrādīsim tās niknāko ienaidnieku – pakalpojuma ņēmēju, un cītīgi to apkarosim. Bet ne jau tā sniedzēju, protams. Jo – kas tad ir tie sniedzēji, ja ne par partijām dēvēto ekonomisko interešu aizstāvības klubiņu dažādi sashēmotie mēs paši vai vismaz mūsu labākie draugi un atbalstītāji, vai ne? Un sabiedriskajā iekārtā, kurā šobrīd dzīvojam, vēsture vairākkārt pierādījusi, ka tās pamatus vislabāk spēj sargāt virtuāla cīņa, proti, cīņa pret sekām, bet ne cēloņiem. Tas ir tāds ļoti savdabīgs filosofisko likumsakarību liberālekonomiskais traktējums. Daži to ciniski dēvē arī par attīstību ceļā uz labklājību. Tiesa, šeit vārdu 'vispārēju' parasti izvairās pieminēt...
Ar visu iepriekš teikto patiesībā vēlos uzsvērt, ka mūsu sabiedrībā par tā dēvējamām luksusa lietām tomēr dēvējams gluži kaut kas cits, proti – tas, no kā tagad acīmredzami cenšas pamazām novērst mūsu uzmanību. Piedāvājamais saraksts var sanākt pagarš, tāpēc ieskicēšu tikai dažas, kopainu iespējami raksturojošākās. Un tātad tādas ar atsevišķu papildnodokli apliekamas luksusa lietas, bez kurām normāls cilvēks mūsu sabiedrībā ikdienā itin mierīgi var izdzīvot, katrā ziņā ir arī:
- vairāk par vienu virs 100 minimālajām mēnešalgām atalgota tranveidīga amata ieņemšana Saeimā, pašvaldībās, valsts vai pašvaldību uzņēmumos, ministrijās, valsts akciju sabiedrībās, aģentūrās, komisijās, komitejās, padomēs, asociācijās, apvienībās, fondos, konsultāciju birojos utt. utjp., un tiem pielīdzināmās sabiedriskās liekēdības institūcijās, ar tam visam līdztekus piešķirto bezmaksas transportu, neierobežotām komunikāciju izmaksām, neizskaidrojamas nozīmes komandējumiem, iespējams, pat bezmaksas nobarošanu, un vispārējos valsts nesakārtotības un nabadzības apstākļos nezin kāpēc arī vairākkārtējām premiālām piemaksām gada laikā, kas segtas no nodokļu maksātāju naudas;
- indivīdiem piederošas bankas, telekomunikāciju uzņēmumi, naftas un citu enerģētisko resursu pārdales un starpniekuzņēmumi, ekskluzīvu un vispār jebkādu automašīnu tirdzniecības saloni, dārglietu un jebkuras citas jomas tā dēvēto brendu tirgotavas, degvielas uzpildes staciju, lielveikalu un viesnīcu tīkli, reklāmas aģentūras un citi neražojošās korporatīvās vides atribūti, kas stimulē dažādu karteļu veidošanos un monopolstāvokļa nodrošināšanu aizvien lielāku personīgo naudas līdzekļu ieguves nolūkā un aizvien kritiskāku sabiedrības sadalīšanu turīgajos un bezcerīgi nenodrošinātajos...
- jebkurš tā dēvētais ofšors jeb ārzonas firma, ja caur to dienā (stundā) aizplūst vairāk par 300 minimālajām mēnešalgām līdzvērtīgs naudas apjoms valstij nesamaksātu nodokļu veidā;
- jebkura privāta mācību iestāde, kuras īpašnieks gūst iespēju personīgi iedzīvoties uz savas tautas jaunās paaudzes izglītošanas rēķina, izmantojot šaubīgas, nācijas idejai faktiski kaitīgas globalizācijas erzacgudrības;
- jebkura politiska partija, ja tās vadītāja vai jebkuras no tās deleģētās nekompetentās amatpersonas tautai nodarītais saimnieciskais kaitējums mērāms vairāk kā 100 minimālo mēnešalgu apjomā viena kalendārā mēneša laikā; (savukārt par tiesībām lietot jēdzienu 'politiskā atbildībā' būtu izņemama speciāla licence, par ko valstij jāmaksā ne mazāk par 300 minimālajām mēnešalgām, turklāt katrai lietošanas reizei nosakot nepieciešamību izņemt jaunu šādu licenci, vienlaikus ierobežojot tiesības vienai amatpersonai ar konkrētu partejisko piederību to darīt vairāk par 2-3 reizēm gadā; bez maksas jeb tautsaimniecības interesēs ieturēta speciāla papildnodokļa šeit būtu lietojams tikai jēdziens 'atzīstu, ka man piemērojama reāla kriminālatbildība');
- jebkurš privātais dubulttarifa hesiņš uz sagandētajām Latvijas gleznainākajām upēm;
- tostarp arī dažādas 'aizsardzības', 'integrācijas' un līdzīgas ministrijas un bezjēdzības ziņā tām pielīdzināmās valdošo partiju labvēļu un viņu radinieku barošanās iestādes, kur simtprocentīgi neviens strādājošais ne mazākā mērā pat nenojauš, ko vispār īsti nozīmē jēdziens 'minimālā mēnešalga', un pie kuru caurajām kasēm lietpratīgi sapulcējies bariņš veiklu Sprīdīšu ar caurdibenainām cepurēm, ciniski to visu dēvējot par 'projektu'...
Un tā faktiski vēl un vēl – būs vairāk par jahtiniekiem un kažoku nēsātājiem, pilnībā droši! Un nemaz nerunāsim par 'ejošākajiem' pasaules biznesiem, kas tomēr arī Latvijā raduši savus salīdzinoši nelielos, bet vienalga gana iespaidīgām aprindām bezrūpīgu bezuzskaites luksusa dzīvi nodrošinošos, ar politiski korporatīvām saitēm 'likumīgi' piesegtos izpausmes veidus. Piemēram – prostitūcija, pornogrāfija, azartspēles, narkotiku izplatīšana un varbūt pat ieroču tirdzniecība. Jo patiesībā jau galvenais paraugs patiešām jāņem no šīs vides un tās 'apkarošanas' metodēm. Raugi, visur tā dēvētajā demokrātiskajā pasaulē apkaro taču prostitūtas, ne jau prieka namu turētājus, cīnās pret azartspēļu atkarību, ne jau pret spēļu namu tīklu paplašinātājiem, tāpat cīnās pret alkohola un narkotiku atkarību, ne jau pret alkohola ražotājiem un pārdevējiem un narkotiku īstajiem baroniem. Un par ieroču ražotājiem-tirgotājiem nemaz nerunāsim – tas jau ir tik epohāli transnacionāls sistēmas pašaizsardzības bizness, kur savās shēmās parasto šaha figūriņu (cilvēciņu) vietā labi apsargātie lielkungi parasti bīda uzreiz veselas valstis, tādējādi nosakot, kādām tajās jābūt sabiedriskajām iekārtām, lai tās sekmētu viņu saražotās pārprodukcijas iespējami labāku noietu.
Dziļākajā būtībā jau šeit viss ir vienkārši: raugi, kažokus jau mēs tāpat ražosim, un jūs – tagad tautai par prieku arī mazliet tā kā kaunoties – tos tāpat pirksiet, tikai par tiem turpmāk būs jāmaksā dārgāk, un mēs jau nu pratīsim to klātnākušo navaru iespējami prātīgāk noadministrēt...
Katrā ziņā par luksusa lietu, manuprāt, dēvējama un ar atbilstošu nodokli apliekama (jeb vismaz sodāma ar konkrētu skaitu sabiedriski derīga darba stundu atstrādāšanu ar lāpstu rokā) būtu jau pati iespēja atsevišķiem indivīdiem kāpt tribīnē un nākt klajā ar šādiem un līdzīgiem populistiskiem, bezjēdzīgiem papildnodokļu priekšlikumiem. Iespējams, noderētu tā pati jau minētā licencēšanas sistēma, kur atskaites punkts būtu vismaz 300 minimālās mēnešalgas par katru tādu izteikšanās reizi vienā atsevišķi ņemtā, sev piederošā vai vismaz pakļautā informācijas izplatīšanas vienībā...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
