Valsts, kurā galvaspilsētas mērs ievāc naudu no celtniecības firmām par tiesībām atjaunot skolu ēkas un nodod to savas partijas vēlēšanu kampaņas organizēšanai. Valsts, kurā regulāri, reizi mēnesī no centrālās bankas skaidru naudu ved uz prezidenta pili, kur tā būtu jāizmanto svarīgu amatpersonu apsardzei, bet patiesībā nauda tiek izmantota dārgiem prezidenta un viņa ģimenes izpriecu braucieniem.
Valsts, kuras augstas valsts amatpersonas, ministrus un partiju līderus ieskaitot, tiek apsūdzētas kukuļņemšanā vai savas ietekmes izmantošanā.

Tā nav Latvija, kā varbūt domātu kritiskie latvieši. Tā ir Francija, kuras prezidents nesen viesojās Baltijā un kura “Transparency International” gatavotajā valstu korumpētības salīdzinājumā šogad ieņēmusi pietiekami augsto 23.vietu (salīdzinājumam – Latvija kopā ar Francijas bijušo koloniju Ganu ierindota zemajā 59.vietā).

Norimstot skandāliem par Vācijas bijušā kanclera H.Kola aktivitātēm sponsoru meklējumos un tuvojoties prezidenta un parlamenta vēlēšanām Francijā, mēs uzzinām daudz ko saistošu par Francijas politiskās un ekonomiskās dzīves aizkulisēm. Fakti liek aizdomāties par iemesliem, kas tādā senas demokrātijas zemē ļauj politiķiem plašos apmēros nelikumīgi rīkoties ar sabiedrības naudu.

Kaut kā negribētos piekrist britu “The Observer”, kas korupciju Francijā norakstījis uz franču mentalitāti un latīņu (franču un itāļu) dabisko tieksmi uz blēdībām. Drīzāk jau jātic “The International Herald Tribune” norādei uz Francijā radīto modeli, kurā valsts atbalsta savus uzņēmumus, savukārt, valsts lieluzņēmumi spiesti dot naudu saviem politiķiem. Ne velti, korupcijas skandālu sērija aizsākās, izmeklētājiem atklājot, ka valsts naftas kompānija ELF prezidenta F.Miterāna valdīšanas laikā (1981-1995) tikusi lietota politiskās elites privāto tēriņu apmaksai. Tā apmaksājusi gan bijušā, nu jau notiesātā ārlietu ministra R.Dimā pusdienas dārgos Parīzes restorānos, gan viņa mīļākās dzīvokļa īri, gan citas augta ranga politiķu izpriecas.

Sociālistiem ilgstoši atrodoties pie varas Francijā radīts plašs valsts sektors. Lielākie sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji Electricite de France, Gas de France, France Telecom, kā arī lieluzņēmumi Renault, Air France u.c. atrodas valsts kontrolē. Kaut arī pašreizējā kreiso valdība ir daudz darījusi, lai samazinātu valsts ietekmi ražojošanā un banku sektorā (piemēram, samazināta valsts daļa ELF un Credit Lyonnais), vēlēšanu priekšvakarā valdība nav spējusi liberalizēt elektroenerģijas un gāzes tirgus, par ko ES to draud iesūdzēt Eiropas tiesā. Tāpat valdība bijusi spiesta segt vāji strādājošā Renault zaudējumus, bet nesen tā paziņojusi par 1.5 miljrd. eiro garantiju piešķiršanu vietējo pašvaldību aizņēmumiem, lai nodrošinātu pašvaldībām pieeju interneta pakalpojumiem. Kaut arī pašvaldību interneta tīklu operatori tiek atlasīti konkursos, eksperti norāda, ka parasti tajos diez kāpēc uzvar France Telecom.

Diskutējot par Latvijas aktualitātēm Delfistu komentāros bieži tiek izteikta cerība, ka ja vien nebūtu šo konkrēto Latvijas politiķu, kas iejaucas Latvijas kuģniecības, Latvenergo un citu uzņēmumu pārvaldē, tad valsts sektors zeltu un plauktu, dotu peļņu un nestu Latvijas vārdu pasaulē. Diemžēl, Francijas piemērs rāda, ka šāds izsapņots valsts kapitālisma modelis nav efektīvs un nav pasargājis attīstītās valstis no korupcijas skandāliem. Jo mazāka ir valsts ietekme uz ekonomiku, jo mazāk valsts iejaucas kompāniju lēmumu pieņemšanā un privātās uzņēmējdarbības regulēšanā, jo mazāka iespēja korupcijai.

“Transparency International” valstu saraksta augšgalā atrodamas Somija, Dānija, Jaunzēlande, Islande, Singapūra. Ceru, ka kādreiz saraksta pirmajā divdesmitniekā iekļūs arī Latvija. Tam gan vajadzīgs ne tikai augsts sevis pašnovērtējums, bet arī izpratne par ekonomisko un administratīvo reformu nepieciešamību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!