Maniem bērniem nu ir astoņi un desmit gadi, mašīnas mums nav, bet autobusā‚ velosipēdi nelien iekšā. Un nevajag teikt, ka esmu lecīgs. Neesmu ne sportists, ne snobs, ne zaļo kustības atbalstītājs. Tas mums bija pietiekami lēts un vienkāršs ceļošanas veids, kur‚ komforts ir īstajā līdzsvarā ar dažu retāku brīvdabas skarbuma izjūtu. Man patika vērot nopietni smaidīgās staciju dežurantes, kas savos formastērpos cītīgi sagaidīja vilcienu ikvienā, vissīkākajā pieturvietā. Man patika izmirusī pludmale tajā Latvijas galā. Man patika just, ka mūsu četri velosipēdi ceļā izveido ķēdi, varbūt pat stiprāku kā to, ko saucam par ģimeni pilsētas mājās. Man patīk tas, ka nu mums kopā ir divas vasaras, ko atcerēties, bļodiņa ar dzintariem, žūksnītis krāsainu fotogrāfiju, saulē apdegušas pieres un rokas, jūras ūdens saēstas velosipēdu ķēdes un neatkārtojams piedzīvojums.
To, ka neatkārtojams, es sapratu, tikai pērkot Liepājā biļetes atpakaļceļam un uzzinot, ka pāris dienas vēlāk mēs to vairs nebūtu varējuši izdarīt. Un labi vien ir. Pareizu ceļojumu nav iespējams atkārtot. Latvijas Dzelzceļš jau tāpat bija uzņēmies neizpildāmu uzdevumu, vedot mūs ceļojumā divreiz. Nav viņam tāda pienākuma – sagādāt cilvēkiem prieku. Ne statūtos, ne kustības sarakstā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
