Piemēram, pēckaŗa gados tika ieviestas latviešu valodas izrunai neraksturīgās tā dēvētās "lēkājošās gaŗumzīmes", grozot patskaņu gaŗumu svešvārdos, liegta palātālizētā "ŗ" rakstība locījumos, kuŗos tā būtu gramatiski nepieciešama, izskausti dubultie līdzskaņi vārdos, kuŗos tiem bija saturiska nozīme, no krievu valodas pārņemti nepareizi svešvārdu lietojumi, kas neatbilst vārda izcelsmei un nozīmei latīņu, sengrieķu vai citā klasiskā valodā. Diemžēl, padomju laikā pieņemtās rakstības apoloģēti šīs pārmaiņas sauc par "attīstību".
Latviešu valodas ortografija tika netraucēti izkopta līdz XX gs. 40iem gadiem. Izcilais, starptautiski atzītais valodas zinātnieks profesors Jānis Endzelīns, lai koptu latviešu valodu, ik nedēļu vadīja arī RLB valodniecības nodaļas sēdes, iesakot valodas labojumus. Viņa vadībā izstrādātā ortografija ir valodas kultūras vērtība, kas, pēc valsts neatkarības atgūšanas, nav atjaunota, iespējams, neinformētības vai šauras izpratnes dēļ. Šodien latviešu valodniekiem būtu jāatsāk racionāla diskusija par pareizrakstību, iespējams, arī saudzīgi paplašinot latviešu alfabētu, tajā iekļaujot citās Eiropas valodās bieži lietotu skaņu atveidojumus.
LVAK tādēļ uzskata par dīvainu palieku no okupācijas laiku prakses to, ka integrācijas lietu ministrs mudina bargi un nesaudzīgi sodīt tos, kuŗi ievēro Endzelīna latviešu valodas pareizrakstības zinātniski pamatotos nosacījumus.
Izdevību pakāpeniski atjaunot Endzelīna pareizrakstību un valodas normas paveŗ arī pagājušā gada Izglītības un zinātnes ministrijas aicinājums veikt iesniegumus "Valsts valodas polītikas programmas projektam 2006.–2010. gadam", kā mērķis, starp citu, ir nodrošināt latviešu valodas labu lingvistisko kvalitāti.