KNAB mērķi būtu jādefinē gan tā pārraugam premjera personā, gan arī KNAB vadībai. Iespējams, jācīnās ar alkatīgiem ierēdņiem, iespējams ar mafiozām struktūrām, kuras darbojas partiju aizsegā, administrējot iepirkumus un pasūtījumus. Iespējams jācīnās ar kukuļu piedāvātājiem u.c. Nezinu kādi ir KNAB mērķi. Bet ir svarīgi, lai to zinātu KNAB darbinieki, arī sabiedrība. Citādi man KNAB bieži atgādina Robinu Hudu, kas vēlas atriebt bagātajiem un netaisnajiem, to atbalsta liela daļa sabiedrības. No tā, ka kāds, pat ja viņš arī ir nelietis, tiek publiski atspārdīts, man nerodas sajūta, ka dzīvoju sakārtotākā vidē.
Abi biroja uzdevumi, kā zināms, ietverti tā nosaukumā – novērst un apkarot korupciju. Abi ir vienlīdz svarīgi uzdevumi un ļoti svarīgi šī brīža Latvijas situācijā. Diemžēl korupcijas novēršanas laukā, biroja veikums man palicis nepamanīts. Arī korupcijas apkarošanas jomā darbs šķiet nesistēmisks un dažkārt arī teatrāls.
Skandināvijā, kas tiek minēta kā paraugs, korupcija ir un būs, taču sistēmiski darbojoties, ir panākts, ka vienkāršais iedzīvotājs ir pasargāts, un viņu mazāk uztrauc lielo korporāciju lobēšanas metodes, kuras ir visai apšaubāmas gan tur, gan te, gan arī visur pasaulē.
Kā cilvēks ar plašu paziņu loku, joprojām zinu gan tos, kas spiesti maksāt kukuļus, gan tos, kuru darbību ietekmē tas, kas viņi kukuļus nemaksā. Tāpat zinu arī tos, kas kukuļus joprojām ņem, vai arī akli izpilda dažādu krustēvu mutiskos rīkojumus. Zinu tādus ierēdņus, kuri kukuļus nav ņēmuši un nekad arī neņems, bet baidoties no pārmetumiem korupcijā, kļuvuši neizlēmīgi.
Kad veidojās KNAB, cerēju, ka tas būs birojs, kas savu iespēju robežās revidēs un sniegs atzinumus par esošajiem likumiem, lēmumiem un rīkojumiem, kuri rada iespējas korupcijai. Tas attiecas uz valsts un pašvaldību lēmumiem, gan sabiedriskā transporta, sabiedriskās ēdināšanas, būvniecības u.c. sektoros. Nav jābūt korupcijas pētniekam, lai nepamanītu korupcijas plašās iespējas policijā, tiesās, zemes lietās, muitā, bērnu dārzu un izglītības sistēmā, lielajos iepirkumos un konkursos, privatizācijā, Rīgas Domes un arī citu pašvaldību departamentos, jo īpaši satiksmes, attīstības un labklājības u.c. Turklāt aizvien tiek pieņemti jauni lēmumi, kuru, kā man dažkārt šķiet, patiesais mērķis ir pat radīt jaunas iespējas kukuļu saņemšanai.
Ir taču iespēja veikt kaut vai anonīmas aptaujas, lai noskaidrotu, ko par korupciju Latvijā domā ierindas uzņēmējs, tai skaitā celtnieks, taksometra vadītājs, aptiekārs, kafejnīcas īpašnieks, jauna veikala un biroja atvērējs. Cik maksā lieli iepirkumi, privatizācijas iespējas u.c.
Kā zināms no vadības teorijas, vadītāja galvenais uzdevums ir nodefinēt mērķi, pēcāk izstrādājot stratēģiju, kā šo mērķi sasniegt. Ja mērķis ir korupciju mazināt, tad jākonstatē, ka esošā stratēģija izvēlēta nepareiza.
Piemērām, svaigākais KNAB veikums ar 11 Saeimas deputātu iespējamo sodīšanu par to, ka viņi par palīgiem izvēlējušies savus radiniekus vai arī no radiniekiem īrējuši dzīvokli. Laikā, kad kādas Latvijas pašvaldības departamentos īpašie darbinieki prēmijas un piemaksas saņem pat aploksnēs no tā saucamās kopējās kases, šāda darbība izskatās pēc korupcijas apkarošanas imitācijas, vai arī norāda uz laukuma nepārredzēšanu. Nu ļoti negribas ticēt, ka tā ir apzināta KNAB rīcība.
Ja es būtu Saeimas deputāts, arī es par savu palīgu izvēlētos cilvēku, kas varētu man būt noderīgākais un uzticamākais, iespējams, kādu no maniem radiniekiem, piemēram, savu tēvu, politoloģijas profesoru. Līdzīgi arī dzīvokli es īrētu vispirms no draugiem un radiniekiem, nevis nepazīstamiem cilvēkiem. Kas tur slikts? Vai radinieka nodarbināšana ir sliktāka nekā Tautas partijas praktizētā kārtība par Saeimas deputātu palīgiem pieņemt reģionālo nodaļu pārstāvjus, kuri patiesībā neveic deputātu palīgu pienākumus. Un ja arī ir kāds likums, kas tiek pārkāpts, vai šādu gadījumu izskaušana ir šā brīža prioritāte?
A.Loskutova atbrīvošanas procedūra liecina, cik fragmentāra ir Latvijas likumdošana, cik brīvi tā traktējama. Un šādā tiesiskajā laukā darbojas arī vairums Latvijas ierēdņu. Daži, diemžēl darbojas tikai savtīgo mērķu mudināti, un pārāk bieži paliek nesodīti. Bet ir arī daudzi tādi, kas acīmredzami un pārliecinoši cenšas darboties valsts un savas organizācijas interesēs, bet KNAB nesistēmiskās darbības rezultātā zaudējuši iniciatīvu, par ko citkārt ir tikuši sodīti paši vai viņu kolēģi. Ja apzināti meklēs, kādu nelielu pārkāpumu varētu atrast pārāk daudziem, arī principiāliem un godīgiem ierēdņiem. Kāds nav paspējis apturēt savu līdzdalību jau sen nestrādājošā SIA, cits ne tā noformējis rīkojumu par sev piešķiramo prēmiju Ziemassvētkos, u.c.
Nesen zvanīju kādas ministrijas valsts sekretāram, lai pārrunātu iespēju veidot viņam vajadzīgo nozares laikrakstu. Tiku aprauts pusvārda, jo pa telefonu jau tagad tādas lietas runāt nedrīkstot, tāpēc tikāmies klātienē. Kāpēc? Bet to taču var traktēt tik dažādi.
Zinu pašvaldības vadītājus, kuri baidās kopā ar privātuzņēmēju uzcelt bērnudārzu, nodod kāda pārraudzībā siltumtīklus un atkritumu apsaimniekošanu. Labāk atrunāties ar neizdarību, nekā uzņemties iniciatīvu un pēcāk taisnoties par it kā esošo korupciju. Vienlaicīgi rafinētie kukuļņēmēji netraucēti turpina savu rūpalu, kļūdami vēl alkatīgāki. Vai tas bija tas, ko vēlējās panākt?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
