- Vai, jūsuprāt, jebkurai rīcībai nav jālīdzinās ezerā iesviestam akmenim, kas rada ūdens apļus? Piemēram, šovasar Maskavā rezonansi raisīja augstu stāvošas Krievijas pareizticīgās baznīcas personas Georgija Rjabiha paziņojums, ka deviņdesmito gadu sākumā uzsāktais komunisma nosodīšanas process tā arī nav pabeigts un "bez šā novērtējuma mēs nespēsim attīstīties tālāk kā nācija". Ja notikušo paanalizējam dziļāk, tad Rjabiha citāts saistāms ar Prāgā notikušo konferenci "Eiropas sirdsapziņa un komunisms", ko, piemēram, Latvijas publiskajā telpā gandrīz nemaz neakcentēja. Varbūt, bez mūsu eksprezidentes un viņas domubiedru uzsāktā plašsaziņas līdzekļiem nebūtu iespējas citēt Rjabihu?
- Šis ir viens akcentējamais moments, ja runājam par Vairu Vīķi- Freibergu. Jāpiebilst, ka viņa, kandidēdama uz ANO Ģenerālsekretāra amatu, patiešām skaļi iezīmēja Latvijas vārdu ANO un pasaulē. Savukārt Latvijas pārstāvniecībai ANO vajadzēja pieķerties pie šīs iespējas un kaut kādā veidā uzturēt un izmantot Latvijas plašākas atpazīstamības momentu. Es, piemēram, neesmu pārliecināta, vai kāds tagad vispār var nosaukt esošā Latvijas vēstnieka ANO vārdu.
- Ko Latvija varētu paveikt ANO ietvaros?
- Neesmu iedziļinājusies detaļās. Domāju, katrā ziņā jāuzņemas aktīvāka līdzdalība un pārstāvniecība atsevišķās ANO struktūrās, lai gan
šobrīd Latvija vispār nav pārstāvēta nevienā no tām. Šī ir arī viena no vājuma pazīmēm - neesam adekvāti strādājuši. Būtiski ir tas, ka parasti, ja kādā lielā organizācijā iekļaujas maza dalībvalsts, tā nestrādā visās jomās, tā vietā izvēloties specifisku virzienu, un tad tajā darbojas padziļināti. Piemērs, kas uzreiz nāk prātā - sieviešu pārstāvniecība ANO struktūrās. Tā ir ļoti minimāla - tikai 5%, bet viens no būtiskajiem ANO izvirzītajiem stratēģiskajiem mērķiem attiecināms uz sieviešu politisko pārstāvniecību dažādās valstīs. Varam aplūkot arī situāciju Tuvajos Austrumos. Esmu apmācījusi Irākas parlamentārietes, biju Omānā, Jordānijā. Kuveitā esmu strādājusi ar sievietēm no 15 arābu valstīm - dienaskārtības tēmas bija demokrātijas attīstība, sievietes iesaistīšanās politikā, Latvijas virzība no totalitāras komunistiskas valsts uz ES. Šī ir ļoti konkrēta pieredze, ar ko arī Latvija varētu sevi pārliecinoši "spīdēt" ANO kontekstā.
- Vēl gluži nesen Latviju atkal plaši pieminēja publiskajā telpā - kad pēc Gruzijas- Krievijas konflikta aizsākšanās Ukrainas, Polijas un Baltijas valstu līderi steidza uz Tbilisi, lai paustu savu solidaritāti ar Kaukāza valsti. Šeit visdrīzāk ierunājās kopīga vēstures apziņa, kamēr informācija, kas sākotnēji parādījās publiskajā telpā, bija pretrunīga un saraustīta. Piemēram, daudzi ne jau no Latvijas medijiem uzzināja, ka, ja jau Gruzijai bija jāizšķiras par karaspēka ievešanu Dienvidosetijā, tad laika apstākļu dēļ to efektīvāk būtu darīt divus mēnešus vēlāk. Un tomēr galarezultātā četras valstis Tbilisi pārstāvēja prezidenti, tostarp Latviju - premjers, jo prezidents no Pekinas laikā nevarot paspēt. Vai arī šeit vainojama informācijas telpa?
- Mani, protams, pārņēma dīvaina sajūta, kad minētās valstis bija pārstāvētas visaugstākajā līmenī, bet mūsu prezidenta tur nebija. Manuprāt, tas, ka šī iespēja palaista garām, zināmā mērā ir prezidenta padomnieku mazspēja. Konflikta laikā bija vērojams milzīgs spiediens no Krievijas puses arī informatīvajā jomā. Piemēram, palaistas baumas, ka nestrādā Gruzijas valdība un parlaments, lai gan patiesībā šīs institūcijas darbojās. Viennozīmīgi jāsaka, ka ES notikumiem Gruzijā nebija sagatavojusies - arī uz noorientēšanos informatīvajā telpā. Un vēl viens ļoti svarīgs secinājums attiecībā uz informatīvo telpu - krievvalodīgie iedzīvotāji, šeit, Latvijā, atrodas diametrāli pretējā informācijas telpā.
- Izskatās, jau sākot jau ar sporta ziņām.
- Jā, sākot ar sporta ziņām. Un rodas jautājums: kā iekļauties šajā informatīvajā telpā? Aizbraucot uz Igauniju, vakaros palūkojos, ko tur rāda TV kanāli. Protams, ir igauņu raidījumi, bet tos, kas iegādāti no ārzemēm - piemēram, filmas - raida oriģinālvalodā. Es, piemēram, krievu valodu Igaunijā - varbūt tikai ar retiem izņēmumiem - vispār nedzirdu. Taču, kas notiek šeit, Latvijā? Vakaros, ieslēdzot televizoru, var pārliecināties, ka krievu valodā raida ļoti daudz. Vienīgās filmas, ko raida oriģinālvalodā, ir krievu ražojumi, savukārt visas angļu, vācu, franču filmas ir tulkotas un dublētas. Mums pastāv ārkārtīgi liela problēma ar integrēšanos Eiropā, un tas tāpēc, ka mums trūkst ES valodu. TV kanālos nav likts akcents ne tikai uz latviešu valodu, bet arī uz ES valodām.
- Viens no jautājumiem, kas izvirzījās Gruzijas-Krievijas konflikta brīdī, nebūt nav jauns, proti, Eiropas vienotība. Jau piemirstam, ka, piemēram, kristietība kā kopējas kontinenta vēstures faktors laikus izsvītrota no tā arī neapstiprinātā ES Konstitūcijas projekta, savukārt tagad - pēc Īrijas veto - parādās nopietnas šaubas, vai Eiropa spējīga nonākt pie vienojoša pamatdokumenta parakstīšanas.
- Esmu dzirdējusi pat tādu vērtējumu: ja Īrija, kas visvairāk ieguvusi un visvairāk attīstījusi savu ekonomiku, tieši pateicoties integrācijai ES, tagad pasaka "nē" Eiropas kopienas tālākajai attīstībai, tad lai šī valsts galu galā izstājas no ES - mēs gribam iet tālāk un beigt ciešanas šīs integrācijas dēļ. Es domāju, ka lietas tik tālu varbūt neaizies, mana prognoze - pienāks 2009. gada Eiropas parlamenta vēlēšanas un viss būs kā nākas, pa vecam.
(..) - Protams, grūti vispārināt, taču nereti nācies dzirdēt dažādus komentārus par uz jūsu vēršanos pie Tiesībsarga, proti - šim apstāklim kā savu tiesību aizstāvēšanas instrumentam nepievērš tik lielu nozīmi, kā faktam, ka bijušais Tautas partijas līderis Aigars Kalvītis LTV ēterā, veltīdams vairākas rindkopas Valsts Prezidentam, pieprasīja no viņa detalizētu paskaidrojumu par to, kāpēc jūs netikāt iecelta par Latvijas vēstnieci ANO.
- Es tā nedomāju. Protams, visu cieņu Kalvīša kungam un paldies viņam par atbalstu, bet svarīgākais moments ir tieši šis: dot signālu - vienalga, vai to dara vidusmēra iedzīvotājs, vai kāda valsts amatpersona -, ka Tiesībsargs paredzēts visiem, ka viņa funkcija ir aizstāvēt visu iedzīvotāju pamattiesības. Visu cieņu Apsīša kungam, domāju, viņam nav viegli - varbūt ļoti daudzi vēršas pie Tiesībsarga, paši neizprotot, kas viņu tiesības ierobežo. No Tiesībsarga pirmā gada laikā jau arī nevar prasīt sevišķi ievērojamus sasniegumus. Arī Amerikā viss nenorit perfekti, ļoti noderīgi izprast valstis, kas strauji attīstās, un tikai tad teikt, ka šeit viss ir slikti un politiķi ir slikti. Arī tas ir īpašas izcelšanas vērts - ja tu Latvijā esi politiķis vai deputāts, tad tu a priori esi slikts. Nezin kāpēc tik reti novērtē politiķa individualitāti, nopelnus, spējas.
- Politiķu individualitāti aizēno arī tādas lietas kā koalīcijas vienotība un partijas disciplīna.
- Es saprotu, ka Latvijā politiskā virtuve ir šaura - ļoti grūti atrast cilvēkus, kuri varētu un gribētu kļūt par ministru, deputātu un pat prezidentu. Taču tad atliek aizbraukt uz ASV un palūkoties, kas tur notiek politikā - kaut vai šī pati cīņa par prezidenta amatu. Arī lielajā Amerikā grūti atrast cilvēkus politiķu amatiem vai tādus kandidātus prezidenta amatam, par kuriem visi varētu sajūsmināties.
- Katrā ziņā - ja ne sajūsmināties, tad vismaz apbārstīt ar jokiem. Piemēram, prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu ASV var uztvert kā šovu, ko TV komiķi apaudzē ar neskaitāmām asprātībām. Pirmajās republikāņu debatēs, kad no šīs partijas cerības loloja desmit kandidāti, TV diskusijas vadītājs lūdza pacelt rokas tiem, kuri netic evolūcijas teorijai. Trīs republikāņi rokas pacēla, bet tajā pašā vakarā ēterā izklaidējošajos šovos jau parādījās komentāri par to, ka Makeins roku pacēlis nav tikai tāpēc, ka vērojis šo teoriju savām acīm, proti - tas bija mājiens uz viņa vecumu. "Šķiet, ka Hilarijai Klintonei lietas iet gaužām slikti. Viņa tikko sapratusi, ka - tāpat kā desmitiem citu sieviešu Vašingtonā - ir pārgulējusi ar Bilu Klintonu, no tā sev negūstot nekādu labumu," - šis komentārs jau pieder izklaidējošā TV šova vadītājam Džejam Leno. Un tā tālāk. Vai iznīcinošo joku straume ir iemesls prezidenta amata kandidātu deficītam?
- Varu minēt vismaz trīs iemeslus. Pirmkārt, kļūšana par prezidentu prasa milzīgus līdzekļus. Otrkārt, tā prasa milzīgu izturību. Treškārt, Latvijā katra kandidatūra pakļauta īstai pārbaudei kopumā nedēļu vai mēnesi. Bet ASV cīņa par prezidenta amatu rit jau pusotru gadu - šie kandidāti ir "nolikti zem mikroskopa", un no viņu privātās dzīves vairs nepaliek pāri nekas. Tas notiek katru dienu un visas divdesmit četras stundas! Tāda lieta kā privātās dzīves neaizskaramība tur tad faktiski neeksistē - un, sakiet, kurš tādos apstākļos grib būt par kandidātu!
- Ko vispār varat teikt par ASV politisko kultūru?
- Amerikas politiskā kultūra katrā ziņā eksistē, un tā noteikti ir vairāk nobriedusi nekā šeit. Kā piemēru varu minēt Hilarijas Klintones rīcību, kad pēc pusotru gadu ilgas cīņas noskaidrojās, ka viņa nekļūs ne tikai par prezidenta kandidāti, bet arī par viceprezidenta amata kandidāti no demokrātu partijas. Hilarijai bija jānorij milzīgs krupis, un, manuprāt, tas bija ļoti elegants žests - kā viņa demokrātu konventā piecēlās kājās, lūdzot savus atbalstītājus turpmāk atbalstīt Baraku Obamu, un paziņojot, ka tagad viņa pati arī iesaistās Obamas kampaņā. Pie mums nekas tāds šobrīd nevar notikt. Mēs labi zinām, kas nereti notiek ar Latvijas politiķiem aizvainojumu brīžos, proti, tā vietā, lai norītu krupi, vispirms viņi pamet savu partiju, lai tūlīt pat nodibina jaunu. Šāda rīcība tomēr liecina par gluži noteiktu politiskā brieduma trūkumu. Tiesa, jāpiebilst, ka Amerikā notiekošo politisko konventu raksturs laika gaitā mainījies. Piemēram, piecdesmitajos gados īstā politiskā cīņa norisinājās tieši konventu laikā. Delegāti cīnījās par savu kandidatūru un tad plēšanās reizēm bija pat gluži fiziska - ar plakātiem rokā. Vēlāk kārtība mainījās - kandidātus izvēlēja pirmajā vēlēšanu kārtā un jau pirms konventa bija zināms, kuram pretendentam ir nepieciešamais delegātu skaits. Tā iespaidā konventi pārvērtās par īstiem šoviem - parādot partijas vienotību un ideoloģisko uzskatu kopību.
- Diskusijās par politisko kultūru Latvijā jūsu vārds varētu kalpot kā viens no lakmusa papīriņiem. Tagad noraidīta jūsu kandidatūra uz ANO vēstnieces amatu, pirms deviņiem gadiem jūs kandidējāt uz Valsts Prezidenta posteni, bet ir izplatīts uzskats, ka jūs uz šo amatu virzja tajā brīdī, kad bija jau skaidrs, ka svaru kausi nosvērušies par labu Vairai Vīķei- Freibergai, saistot šo situāciju ar politiskajā leksikā populāro terminu "uzmest".
- Man ļoti nepatīk šis vārds "uzmest". Cilvēkam, kas ieiet politikā, vienkārši jāzina, ka te nav nekādu garantiju. Šķiet, šo vārdiņu "uzmesta" un šos ļoti interesantos scenārijus vēlāk lielākoties izvirza ne tikai prese, bet arī opozīcijas pārstāvji. Un opozīcijai ir arī sava motivācija, jo nereti kāds no opozīcijas partijām man nāk klāt un saka: "Nu, redzi, kā tevi uzmeta!" Es taču to labi saprotu.
- Pienāk klāt tā, lai to pamanītu? Un no šīm pienākšanām arī izriet apzīmējums "disidente"?
- Jā, tieši tā! Varu tikai atkārtot - politika ir tāda lieta, kur vispār nav nekādu garantiju. Proti, to nav tieši pašā politikā, taču saistībā ar amatiem ārpus politikas es pilnībā nepiekrītu savam kolēģim Andrim Bērziņa kungam, kurš izteicies ļoti kolorīti: "Vēstniekiem jāsamierinās ar to, ka viņu kandidatūra var noraidīt!" Bet var noraidīt jebkuru kandidatūru, taču vēstnieki nav tāda šķira, kuriem nebūtu tiesības zināt, kāpēc tieši viņu kandidatūra ir noraidīta. Es nesaskatu problēmu pašā apstāklī, ka esmu noraidīta - varbūt tāpēc, ka esmu amerikāniete, taču, manuprāt, noraidījumam jāsniedz ļoti konkrēts pamatojums. Un es jau to neuzskatu par kaut kādu sarūgtinājumu! Galu galā - vēstnieka amats jau nav paaugstinājums. Faktiski man tas būtu zemāks amats, ja ņem vērā to, ka patlaban vadu Saeimas Eiropas lietu komisiju.
(..) - Latvijā sociālisma laikā valdīja savdabīgs lepnums par trimdas latviešiem. Vai tagad šajā aspektā, piemēram, ASV nav jau jārunā vairāk par latvietības izzušanas draudiem asimilācijas rezultātā?
- Vispirms jāsāk ar to, ka, protams, Amerikas latviešu sabiedrība ļoti mainījusies. Pirmajai emigrācijai pagājušā gadsimta sākumā piemita ekonomisks raksturs, tā bija gluži savādāka nekā tā latviešu plūsma, kas Amerikā ietraucās četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā, proti - šī jau bija politiskā emigrācija. Tā bija ļoti viengabalaina, jo tie, kas atstāja Latviju 1944. gadā, lielākoties pārstāvēja Latvijas inteliģenci - profesori, juristi, ārsti, politiķi, gleznotāji, literāti, mūziķi. Viņi pilnībā skaidri zināja, ka līdz ar otro padomju okupāciju viņiem draud izsūtīšana. Un tās bija personas, kas faktiski vadīja Latvijas valsti, līdz ar to šī trimdas vadība bija ārkārtīgi labi organizēta, ārkārtīgi spēcīga - gan politiskajā, gan intelektuālajā jomā - un ļoti iespaidīgi darbojās korporācijas, kuru pamatā bija nacionālā valsts ideja, tēvzemes mīlestība. Šo sabiedrību vienojošie principi bija Latvijas neatkarības atgūšana un latvietības saglabāšana - visplašākajā nozīmē. Un nav runa tikai par Ameriku. Visur, kur bija trimdas latvieši - vai Anglija, Austrālija, Zviedrija, vai kāda cita zeme -, viņi jutās ļoti spēcīgi: darbojās sestdienas skolas, iznāca ļoti daudz grāmatu. Ieilgstot Latvijas okupācijai, lielā mērā ar trešo paaudzi sākās asimilācija, un, pienākot Latvijas neatkarības atjaunošanas brīdim, latviešu centri jau bija sarukuši.
- Un neatkarības atgūšana izrādījās nākamais pagrieziena punkts.
- Tad nāca šī atklāsme, ka latviešiem ārzemēs vairs nav ar visu sirdi un dvēseli jācīnās, jo Latvija jau kļuvusi neatkarīga. Proti, ja gribi būt latvietis, tad šeit tev ir Latvija - ar valodu, kultūru, tradīcijām un visu pārējo, un tev ir visas iespējas. Lai gan jāatzīst, ka šis aicinājums atgriezties no bijušās trimdas nav bijis pausts pietiekami skaidri. Daudzi patiešām nav atgriezušies un, šeit man jāatzīst pilnībā godīgi, reāla atbalsta arī īsti nav. Jaunā paaudze to spējusi īstenot salīdzinoši vairāk, bet daudzi vecāka gadagājuma cilvēki tā arī nav atgriezušies Latvijā.
- Veidojas iespaids, ka ārzemju latvieši Latvijā sevi skaļāk pieteica tieši deviņdesmito gadu sākumā.
- Tie, kuri tad šeit ieradās, varbūt bija redzamākie no ārzemju latviešu sabiedrības un tās vadības. Kā mēs labi zinām, deviņdesmito gadu sākumā bija vilšanās gan no vienas, gan no otras puses. Piemēram, aspekts, ka trimdas vadība nevarēja - formulēšu to tā - strauji ietekmēt demokratizācijas procesus, un ka daudzviet valsts vadību, ministrijas pārņēma bijušie komunistiskās partijas pārstāvji.
- Stāstam par lielajām latviešu migrācijām nav pienācis gals - turklāt tagad daudzi devušies ne tikai uz izslavēto Īriju un Angliju, bet arī uz ASV.
- Protams, tagad ir daudz ekonomisko emigrantu, kuri izvēlējušies arī ASV. Un sākotnēji bija ārkārtīgi grūti atrast kaut kādu kopsaucēju starp trimdiniekiem un ekonomisko emigrāciju, taču tagad jau es redzu mazliet pozitīvāku attieksmi. Ekonomiskie emigranti tomēr arī meklē latviešu sabiedrību un kaut kādu savstarpējo saskarsmi. Patiesībā viņi pat piešķīruši savdabīgu otro elpu bijušiem trimdiniekiem un viņu nākamajām paaudzēm...
Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" oktobra numurā (Nr.62)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
