Rekomendācijā ir uzsvērts, ka saskaņā ar konvenciju bērnam ir daudzveidīgas tiesības, tai skaitā zināt savus vecākus un būt viņu aizgādībā, ciktāl tas iespējams, kā arī ir tiesības uz savu paša vārdu un pilsonību, tiesības piederēt savai tautai, uz savu valodu, reliģisko, etnisko un kultūras mantojumu. Bērnu adoptējot šīs tiesības tiek pārkāptas. Arī ideālas adopcijas gadījumā, kad bērns iegūst pārtikušus un mīlošus, teiksim, amerikāņu vecākus, viņš zaudē savu nacionālo un kultūras identitāti, pat iespējams – savu vārdu.
Eiropas padomes parlamentārā asambleja iebilst pret starptautiskās adopcijas pārvēršanos par kapitālistisku, uz piedāvājuma un pieprasījuma principiem balstītu, tirgu, kuru raksturo vienpusēja bērnu plūsma no nabadzīgām uz attīstītākām valstīm. Tā, atšķirībā no Latvijas cilvēktiesību pārstāvjiem, vēršas arī pret adopciju ar Interneta starpniecību.
Diemžēl pieprasījums pēc bērniem ir ārkārtīgi liels, proti, pasaulē uz katru adoptēšanai pieejamo bērnu ir 50 potenciālie adoptētāji! Tāpēc pēc Eiropas padomes ekspertu domām ir neiespējami izvairīties no komersantu un pat kriminālo aprindu iesaistīšanās adopcijas procesā. Bērni ir kļuvuši par preci. Ar nožēlu tiek atzīmēts, ka arī jaunās Eiropas padomes dalībvalstis, kā Krievija, Rumānija, Bulgārija, Polija un Baltijas valstis, ir bērnu eksoprtētājvalstu vidū.
Ziņojumā ir nosodīta arī rietumu valstu adoptētāju vēlme iegūt bērnu par katru cenu, maksājot jebkuru starpnieku pieprasīto summu un tādejādi atbalstot nelegālas darbības.
Lai uzlabotu situāciju, rekomendācijā tiek piedāvāts Eiropas padomes dalībvalstīm palīdzēt jaunajām dalībvalstīm veidot bērniem draudzīgas ģimenes un sabiedrību, lai bērni uzaugtu pie saviem vecākiem, kā arī attīstīt vietējo adopciju. Šis aicinājums visvairāk atbilst bērnu interesēm. Ja tiešām rietumu valstis vēlas palīdzēt mūsu bērniem, tām vajadzētu atbalstīt vispārējā stāvokļa valstī uzlabošanos. Atsevišķu bērnu adopcija situāciju būtiski nemaina. Tā piemēram, viens no argumentiem par labu adopcijai uz ārzemēm ir tas, ka bērnu Latvijā nevar izārstēt. Starpvalstu līmenī šo jautājumu varētu risināt dodot savu ieguldījumu veselības aprūpes uzlabošanā Latvijā. Ja netiek palīdzēts šādā līmenī, glābt var vienīgi atsevišķus bērniņus.
No augstāk minētā redzam, ka pēc ekspertu uzskatiem, adoptētāju vēlmei palīdzēt ir pretējs efekts, proti, viņi nežēlo naudu starpniekiem, kuri savukārt ir gatavi atrast bērnus adopcijai jebkādā veidā. Rezultātā diemžēl cieš bērnu intereses. Starptautiskajai adopcijai ir daudz šķautņu, tāpēc nekādā gadījumā nevar to viennozīmīgi atbalstīt vai noliegt. Tendences pasaulē, kā redzams, nav iepriecinošas, tāpēc runāt par adopcijas procesa vienkāršošanu, manuprāt, nebūtu pareizi, gluži otrādi – stingrāka uzraudzība vienīgi garantētu bērnu interešu prioritāti.